| Mani sauc oblica. Esmu slepkavniece un dīrātāja |
7. Feb 2008|11:52 |
Par šo http://klab.lv/users/laukuroze/1046243.html man, protams, arī ir, ko teikt!
Man nekad nesaprast tos pārlieku jūtelīgos un divkosīgos ļaužus, kas mednieku nosauc par slepkavu un Rimi piekrāmē pilnus ratus ar olām, zivīm, cīsiņiem, aknu pastēti, grillētām vistiņām un citiem dzīvnieku izcelsmes produktiem.
Nesaprast ne tāpēc, ka empātijas, tolerances un visādos citādos gudros un sarežģītos vārdos saucamas īpašības iztrūkst (to es nebūt nenoliedzu), bet gan pieredzes, audzināšanas un mednieka meitas likteņa dēļ.
Tikai iepriekš jau brīdinu - bietē dabūs jebkurš (vai, cik veģetāriski sanāca), kas te komentos gudri dirsīs par manu vecāku bezatbildīgo attieksmi un kaut kādām bērnības traumām.
Redz, mežsarga/mednieka ģimenē piedzimstot un bērnību laukos pavadot jau agri sapratu - rīt gribi, tātad pakaļa jākustina - kartupelis no veikala mājās neripos un desa taksometrā pie vārtiem nepiebrauks, tad nu nāksies maija svētkus pavadīt redīsus sējot, vasaru kāpostus kaplējot, rudeni sagaidīt uz ceļiem kartupeļu vagā, bet ziema klāt, kad lopu bieti nevari vairs no sasalušās zemes izraut.
Tāpat, tad, kad kļuvu ekspluatējama saimniecībā - tb, ūdens spaini varēju pastiept, kaut ko pieturēt, padot, aiznest - tiku iesaistīta gaļas apstrādes procesā. Mani absolūti nemulsināja tas, ka jāpietur mežakuiļa kājas dīrāšanas laikā vai spainis, kad tiek izlaistas iekšas stirnai. Dīrāšanu esmu apguvusi labā līmenī, protu noplūkt, izķidāt un sadalīt vistu, zosi vai pīli.
Un es nudien neredzu atšķirību starp dīrāšanu un biešu ravēšanu - ēst gribi, tātad - dari!
Kas tur tāds īpašs?
Tiem dīvaiņiem gribu vien pajautāt - kas, domā, ka desa piedzimst par desu no citas desas? |
|