| Tas slavenais tests |
[20. Jan 2012|21:32] |
Izskrienot pa diognāli cauri rezultātu skaidrojumiem, nonācu pie secinājuma - jo mazāk čakluma un kārtīguma, jo patīkamāks cilvēks.
Ņemot vērā, ka man čaklums ir 0 (nevis burts ua, bet nulle!, pāršpļau nu mani kāds!), es esmu pat ļoti patīkams cilvēks - saticīgs (jo slinkums strīdēties), paklausīgs (nav jādomā pašam, ko darīt), piekāpīgs (savu taisnību pierādīt slinkums), dzīvespriecīgs (pat skumīgam slinkums būt - tur ziniet, grūti jāpūš, jāmeklē un jāklausās bēdīgas dziesmas, jāzvana visiem, jāžēlojas un jāraksta dzeja (vai vismaz jālasa) + zemais kārtīguma līmenis nodrošina komforta sajūtu arī nemazgātu zeķu kaudzē), noturīgs pret stresu (nekārtīgos putekļi pagultē neuztrauc nemaz un slinkiem pofog kaut ko nokavēt, slikti izdarīt vai vispār neizdarīt).
Vienīgais mana līmeņa sliņķis, ko pazīstu personīgi bija unpy līdz brīdim, kad testā tomēr savāca vienu čakluma punktu.
Viņš noteikti šmaucās.
Makjavelisma aptaujas rezultāti gan, manuprāt, ir profesionālās darbības ietekmēti.
Tātad: ( ... tālāk ... ) |
|
|
| Audzinu raksturu. |
[20. Jan 2012|22:05] |
Lasu Džeka Londona Mārtinu Īdenu. Kaut kā pusaudzībā man galīgi garlaicīgi šķita visi tie Londona gabali, kur tikai mūžīgais sniegs, suņi un visi galbeigās tāpat nosalst. Un tas ir labākajā gadījumā - man piederošajā izlasē (tāda zilganzaļganzilizaļa ar vilka galvu, ar ko B.B. pirms gada riktīgi varēja baidināt) viņš sarakstījis tik daudz gabalu, kur nobeigums pašam jāizdomā, ka taisni riebjas. Mani vienkārši tracina visi stāsti, grāmatas, filmas, kur beigas nav nekādas beigas - paliek viss tas gabals tā kā gaisā karājoties un pašam lasītājam (skaitītājam) jāizdomā - a kā tad tur tagad būs. No vienas puses jau var saprast - ja pirmais gabals aizies, autors varēs rakstīt turpinājumu un tur nebūs lieki jāpiepūlas un jādomā, kā no miroņiem uzcelt romantisko varoni, kurš turpināmajā darbā atdevis galus. Redz - atstāj to gabalu bez tāda riktīga Ze End un dod sev iespēju turpināt, ja nu kas. Bet es - es jūtos totāli piečakarēta - ja es nopērku grāmatu vai biļeti uz kino, tad es esmu samaksājusi arī par normālām beigām. Grāmata vai filma bez Ze End vai grandfināle ir prasta zagšana - vai man jādara to autoru darbs un pašai jāizdomā, kas un kā? Ne tak - es maksāju, es gribu jau izdomātas beigas!
Un to Mārtinu Īdenu es lasu nevis tāpēc, ka traki interesanti būtu - nē, es vienkārši gribu zināt, vai viņš viņu tur beigās apprecēs vai nē. Un ja man šoreiz atkal pašai būs jāizdomā, es būšu pavisam pikta un Londonu nelasīšu vairs nekad - dedziniet kaut pēdas! |
|
|