No esinja  ieraksta sapratu, ka esmu ņekudišnijs draugs.
Vai drīzāk - paziņa, jo par draugu mani varētu saukt vien ... 3-4 cilvēki.

Nākas sev pašai atzīt, ka es līdz 4 naktī pie pieauguša cilvēka nesēdētu un ar viņu neauklētos, ja nu vienīgi tas būtu man ļoti tuvs radinieks vai viens no 3-4 cilvēkiem, kurus tiešām saucu par draugiem.
Tātad, esmu galīgi ņekudišnijs draugs, precīzāk - paziņa.

Tā jau arī ir - neesmu ar mazohistiksām nosliecēm apveltīta pasaules glābēja, uzskatu, ka žēlot ir nožēlojami, pieaugušam un psihiski veselam cilvēkam ir jātiek pašam ar sevi galā vai arī jāmeklē profesionāla palīdzība un tas, ka pametusi beibe nu gan nav nekāds attaisnojums, lai nolaistos līdz agresijas izrādīšanai pret tiem, kas cenšas palīdzēt, dzērums nav attaisnojums. Un jā - dažreiz aiz palīdzīgās drauga rokas saskatu: "atzīstiet, ka esmu lielisks draugs! es viņa labā tik daudz daru!" un rokas īpašnieka vēlmi pēc aplausiem. (šis nav uztverams personīgi, esiņ!)

Vispār nākas atzīt, ka izvairos no vājiem cilvēkiem, kas netiek galā ar savām problēmām, jo netaisos čakarēt savu dzīvi iedziļinoties cita problēmās vai arī - nečakarēt savu dzīvi un izlikties, ka iedziļinos otra problēmās.
Abējādi man šķiet sūdīgi.

Pie kam bieži vien tie vājie patiesībā ir vāji tikai tik ilgi, kamēr altruistiskais draugs - palīdzētājs tiek izsūkts sauss un izmests mēslos pie strīpas tādiem pašiem altruistiskiem draugiem vai arī tiek pasludināts par visu nelaimju pirmcēloni. 

Savas problēmas cenšos risināt pati un aiz cieņas pret draugiem tās neuzspiest risināt viņiem. To pašu gaidu pretī, jo katrs laikam spriež pēc sevis - nu, ja man ir sūdīgi, ielienu stūrītī un gaidu, kad paliks labi. Paliek - ar laiku paliek! I nafig ar savu drūmo ģīmi un tikai sev pašam nenormālīgi svarīgajām problēmām būt par apgrūtinājumu draugiem? Automātiski pieņemu (zinu, ka kļūda), ka tā rīkosies arī citi.

To, ka draudzēties neprotu, zinu jau sen.

Par egoismu to sauc, ja?