| hujova, bļin |
[20. Mar 2007|20:33] |
Zini to sajūtu, kad pēkšņi attopies, ka sava egoisma un pašmīlas dēļ esi nodarījis pāri cilvēkam, kurš bijis tev nākamais svarīgākais aiz sevis paša? Sajūtu, kad sīkos gabaliņos sašķīst gandrīz sešus gadus veidotas attiecības un nekas, itin nekas nav labojams. Sajūtu, kad viss, ko vari pateikt ir - piedod, man nav attaisnojuma.
To brīdi, kad pēc pārliecības "esmu stipra, visu varu, man nevienu nevajag, es gribu būt viena", saproti, ka esi melojis sev. Kad apzinies, ka esi pakļāvies katrai savai iegribai, katrai savai kaprīzei un, kad paša pusdzīvā sirdsapziņa uzdrošinājās ko vārgi iebilst, vienmēr pārliecinājis sevi ar tekstu - da nu, dzīvojam tikai vienreiz un rīkojies tā, kā tajā brīdī liek tavs ego, tādējādi iznīcinot to, kurš tevis dēļ ir bijis gatavs uz visu - nostāties pret savu ģimeni, pieņemt tavas kaprīzes, aiz matiem izvilkt no jebkuras bedres, to vienīgo, kuru patiesi vari nosaukt par draugu, to vienīgo, kurš bijis tev gan tēvs, gan mīļākais, gan labākais draugs vienā personā.
Ja Tu vēl to sajūtu neesi iepazinis, no sirds novēlu nekad neiepazīt.
Un vissmagākais ir brīdis, kad viņš nevis kliedz, lamājas un pasaka to, ko tu patiesi esi pelnījis, bet apskauj un saka - man ļoti sāp, bet es tev piedodu, mūsu attiecības ir beigušās.
Neizraudātas asaras rīkli žņaudz.
Taisnība tiem, kas saka, ka mēs īsti novērtējam tikai to, ko zaudējam.
Un piedzērusies esmu kā lops. |
|
|