The · Nightqueens · Game

Vakar beidzot atklāju velo sezonu, kas tika apvienota ar bradājumu kopā ar diviem jaukiem vīriešcilvēkiem. Pirmo reizi mans ķermenis piedzīvoja tādu stāvokli, kad muskuļi vienkārši fiziski nespēj mani noturēt kājās. Bija jautri. Šodien staigāšana pa trepēm arī sagādā nelielas problēmas, bet karsta vanna, šķiet, ka ir palīdzējusi. Ja rīt nelīs lietus, būs nedaudz jāpabraukājas gar jūru, lai muskuļi pierod pie darba.
Šodien tika jauki pavadīta diena dārzā, kur galvenais notikums bija ugunskura kurināšana. Kopš mājā pāri ielai ievācās visādi ārzemju kretīni, kas zvana policijai katru reizi, kad sajūt dūmu smaku, nebijām tā kārtīgi dedzinājuši pērnās lapas un zarus. Šodien to darījām teritorijas otrā pusē un viss izvērtās veiksmīgi. Es ar omu pat tikām pie mums ļoti mīļas un gardas delikateses - pelnos ceptiem kartupelīšiem. Ar sviestiņu tie tika ātri noēsti. Bet tagad jāiet taisīt siera-olu salātiņus, kurus es grasos ēst katru dienu, līdz man paliks no viņiem slikti.

Laikam diezgan sen neesmu šeit neko rakstījusi, bet apsolos laboties, jo taustiņu klaboņa manu pirkstu galos, kad rakstu visādas muļķības, man šķiet ļoti tīkama.

Man ir uznākusi neliela iekšējā krīze - nezinu, ko tālāk ar savu dzīvi darīt.
Turpināt bioloģijas studijas no tīri praktiskā viedokļa nav īsti lielas jēgas, jo neizskatās, ka manis interesējošajās nozarēs tuvākajā laikā kaut kas notiks, kur būtu iespēja tikt pie kādiem līdzekļiem, kā arī visu sev interesējošo teoriju varu apgūt pašmācības ceļā.
Man ļoti gribētos iet uz visādiem kursiem un iemācīties dažādas lietas darīt labāk un kvalitatīvāk, piemēram, kulinārija, juvelierdarbi, adīšana, šūšana, dziedniecība, kādas masāžas, dziedāšana. Vēlos apgūt kāda mūzikas instrumenta spēli. Tik visiem šiem kursiem ir nepieciešama nauda, kuras man pašreiz nav. Vajadzētu kādu darbu.
Labprāt strādātu kādā labdarības organizācijā un rūpētos par pamestiem dzīvnieciņiem. Brīnišķīgi būtu strādāt kādā teātrī, kur bonusā es varētu skatīties visas aktuālās izrādes. Būtu labi, ja es varētu nodarboties ar dažādu rotiņu izgatavošanu un ar to varētu arī ko nopelnīt, bet diemžēl Latvijā konkurence šajā jomā ir pamatīgi uzblīdusi.
Variants būtu braukt uz kādu citu valsti, bet tas būtu ļoti grūti, jo Latvija kā zeme man ir loti mīļa, nemaz nerunājot par visiem jaukajiem cilvēkiem, kas šeit mīt.
Ehh, tāda čīkstēšana vien sanāca, bet gribējās to kādam uzrakstīt.

Šovakar atkal pārliecinājos,ka man ļoti patīk adīt zeķes. It sevišķi,kad ir sasniegts pirkstu stāvoklis,ka ir visu laiku jāturpina adīt, lai nesāpētu pirksti.

Šodien biju arī uz Ķīpsalas peldbaseinu,kur no sirds izpelējos un izlēkājos. Rīt mani muskuļi noteikti par sevi liks manīt. Būtu vairāk naudiņas, varētu biežāk iet plunčāties

Sen nebija bijusi tāda nesteidzīga nedēļas nogsale, ko pavadu Rīgas dzīvoklī trijatā ar mīloto vīrieti un kaķi. Filmas, karstvīons, zupiņa. Beidzot man izdevās pagatavot tādu zupu, kas man garšotu, jo šis jautājums man no bērnības laikiem ir tāds traumatisks, jo daudzus gadus katru darba dienu man pusdienās bija jāēd kāda omas taisīta kubiņzupa. Manis taisītajai zupai bija tikai viens trūkums - viņa pārāk ātri beidzās, lai arī man likās, ka pagatavoju diezgan daudz.
Pēdējās nedēļas laikā es gandrīz katrud dienu esmu dzērusi karstvīnu. Šim dzērienam ir tā pati vaina, kas zupai. Vispār man šis dzēriens patīk, jo sniedz man to, ko es no alkohola sagaidu - situmu, labu garšu un ivieglu iedvesmojošu reibumu. Ar pārējiem dzērieniem pēdējā laikā ir tā, ka ir divi stāvokļi - pirmais, kad nav nekāda efekta, otrais, kad man ir palicis slikti.
Šodien sanāca noskatīties Karību jūras pirātus - visas trīs daļas. Patīk man tie pirāti, ko tur padarīt. Paralēli tv nodarbojos ar džemperīša adīšanu. Gribas man tādu beidzot pabeigt, citadāk man sāk likties, ka man ir uzlikts kāds lāsts - vienmēr sanāk kādas nejaukas kļūdas, kas visu skatu un nēsāšanas prieku saplēš.
Vēl es sapratu, ka ir baigi labi reizēm nedaudz sastrīdēties, jo pēc tam ir salabšanas fāze, kurai nāk līdzi dažas patīkamas fiziskas aktivitātes.
Nevaru beigt priecāties par pasaules vislabāko kaķēnu, kurš mitinās mūsu dzīvoklī. Viņa burvīgi kaķojas, izdomā visādus jokus, skraida pa sienām ir ir vienkārši neatvirāma, apburoša, kaista, mīļa un visādi citādi lieliska >^.^<

P.S. I'd like to drink a nice cup of hot tea to celebrate the Unbirthday of everyone who has one today, cheers!

Vakar visu dienu jutos vienkārši drausmīgi – galva plīsa uz pusēm, garastāvoklis nekdāds, kaut kāds dīvains nogurums. Domāju, ka būšu kaut ko nelāgu saķērusi. Vakarā domāju, domāju un beigās izdomāju, ka neesmu dzērusi kafiju, tāpēc tādu izvārīju. Jau pēc dažiem malkiem visa sliktā jušana bija pazudusi. Secinājums: man ir atkarība no kafijas. Iepriekš to īsti nebiju pamanījusi – vienkārši katru dienu vismaz viena tasīte šīs dziras tika izdzerta. Laikam pie šīs atkarības tiku šajā vasarā, kad pēc nogulēšanas līdz 12.00 vai 13.00 galvā bija tāds savāds dullums, kuru noņemt varēja ar vienu kafijas krūzīti. Plus vēl bia jauki tā pie kafijas vienkārši pāris stundiņas papļāpāt ar omu. Viņai vismaz stāsti maz atkārtojas un gandrīz vienmēr ir interesanti.

Man vispār vajag saulīti. Ja visu laiku ir nomācies laiks, man ķermenis nezina, ka ir diena un jāmostas. Visu laiku ir tāda laiska vakara sajūta, kad neko īsti negribas darīt. Sliņku minkām šis laiks ir vislabvēlīgākais un tie arī nekautrējas mīļi pieglausties un sasildīt, līdz ar to atņemot jabkādu apņemšanos beidzot agrāk piecelties un aiziet uz visām lekcijām.

Man laikam jāiet stūrī nokaunēties, jo pārāk ilgi neesmu šeit neko rakstījusi. Laikam vienkārši aizraujos ar citu dvēseles sāpēm, priekiem un dažādiem piedāvājumiem, ka aizmirstas pašai nedaudz pačīkstēt par nežēlīgo, bet skaisto dzīvi.

Sakarā ar mīļotā vīrieša dzimšanas dienu vakar pirmo reizi mūžā cepu kūku. Tik nedaudz ar omes palīdzību. Viņai vismaz beidzot radās sajūta, ka viņa ir kādam vajadzīga. Šķiet, ka šīs sajūtas trūkums nomāc lielāko daļu veco ļaužu, kas arī ir iemesls viņu nīkuļošanai. Jebkurā gadījumā kūka sanāca garda un recepte arī ir pierakstīta. Šis bija tāds kā easy mode. Hard mode laikam būs medus kūkas izcepšana, bet to kādu citu reizi. Man vispār parasti nepadodas ēdienu gatavošana pēc receptēm - patīk labāk improvizēt ar to, ko es pēkšņi "ieraugu". Tikai tos ēdienus, ja viņi ir labi sanākuši, citreiz ir gandrīz neiespējami atkārtot, jo liela daļa sastāvdaļu ir vienkārši improvizācija un pēcāk aizmirstas.

Vēl man visu dienu sāp celis un šoreiz es pat zinu šo sāpju iemeslu - vakar svinību ietvarā aizgājām uzspēlēt biljardu. Kā nu gadījās, kā ne vienā brīdī baltā bumbiņa lidoja gaisā un nolaidās uz mana ceļgala. Asa sāpīte un skaļš spiedziens. Cerams, ka nekas nopietns nebūs un rīt vairs nesāpēs.

Šobrīd esmu Jūrmalas mājā, kur blakus istabā ir ļoti "silti" - elpojot var redzēt tvaiku. Manā istabā uz pilnu jaudu darbojas abi sildītāji un deg deviņas svecītes.

Trans - Siberian orchestra jaunais albums ir vienkārši ņerr ^^

Nē, atkal tas slapjums man pie dibena. Mammmmuuu! Tas vismaz vienmēr darbojas. Pēc mīļuma smaržojošā mamma jau ir klāt un slapjumam pienācis gals. Mamma ir ļoti mīļa un vislabākā būtne pasaulē. Tētis gan man nepatīk, jo uz maniem saucieniem gandrīz nekad nereaģē. Izlaidies uz dīvāna, ar bļodu rokās, no kuras viņš ik pa brīdim kaut ko izvelk un iebāž mutē, viņš skatās uz kasti, kurā ir daudz bildīšu un tā raida dažādas gan patīkama, gan diezgan šausminošas skaņas. Tādās reizēs es tik saucu un saucu, bet viņš tik uzsauc man pretī, bet nenāk palīgā. Jāsēž man ir ar slapjumu pie dibena un jāmēģina par to aizmirst. Vismaz ir mans sunītis, ar kuru varu paspēlēties. Kad to stumj uz priekšu, tas kustina galvu uz vienu un tad uz otru pusi.
( Tālāk )

Pirms kāda laiciņa man ļoti sagribējās beidzot iziet vienu bērnības arkādītes spēlīti Aladins. Tas man vēl nav izdevies, bet ne par to ir runa. Šī spēlīte man atgādināja, ka man reiz bija kasete, kur vienā pusē bija filma „Aladins” un otrā „Skaistule un briesmonis”. Šo kaseti es noteikti no abām pusēm bērnībā biju noskatījusies kādas 20 reizes noteikti. Šīs atmiņas rezultātā man sagribējās šīs filmas noskatīties vēlreiz. Torrentos pie manis nāk ne tikai šīs divas, bet vēl vairākas citas Disneja radītās lieliskās filmas. Tā kā pirmā atnāca „Skaistule un briesmonis”, tad to arī noskatījos.

Jau pašā filmas sākumā man acīs sariesās asaras, jo daudzās pie tv pavadītās stundas manā bērnībā tomēr ir diezgan spēcīgas atmiņas. Tad es raudāju tālāk par to, ka mani piemeklēja atklāsme, ka es tagad esmu tik ļoti līdzīga galvenajai varonei Bellai. Līdzīga esmu kļuvusi gan izskata, gan sapņu ziņā. Grāmatmīles arī abas esam. Pārējās reizes, kad man bira asaras bija atkal emocijas, ko izraisīja manas atmiņas. Sanāca tāds kā bradājums pa manām atmiņām. Lai arī tikai multene, bet bradājums pa briesmoņa pili man arī likās gandrīz kā īsts. Viens no iemesliem tam noteikti bija fakts, ka filmas radītāji bija īpaši studējuši arhitektūru, lai radītu īstu pili. Tās iekšienē pie sienām bija slavenu gleznu reprodukcijas. Un tad vēl tie tērpi...

Kā jau liela daļa Disneja filmu arī šī ir radīta tāda, ka interesanta liekas gan bērniem, gan pieaugušajiem. Katrs var atrast kaut ko priekš sevis. Daudzas dzīves patiesības un stereotipi tiek šajā filmā apspēlēti. Neiztikti jau arī bez lielās mīlestības. Domāju, ka filma tiešām ir pelnījusi tos divus Oskarus un citas balvas, ko tā ir saņēmusi. Šī arī izrādās ir pirmā Disneja multene, kuras scenārijs ir ticis uzrakstīts pirms animēšanas uzsākšanas.

Patīkams pārsteigums bija arī vienas jaukas lomas ierunātājas identitātes uzzināšana. Tā izrādās ir Andžela Lansberija, kas atveidoja galvo lomu detektīvseriālā „Noziegumam pa pēdām” jeb angliski „Murder she wrote”. Šo seriālu ar omu reiz ļoti cītīgi skatījāmies, neizlaižot nevienu sēriju. Tagad sāka galvā sāka skanēt sākuma melodija, bet gan jau tikšu no viņas vaļā.

Kopumā vienkārši man sanāca jauks vakars divatā ar sevi un savām atmiņām.

Visapkārt daba mums dāvājusi baltu sniega pasaku. Dabasskati kā ziemassvētku mantiņā, kas jāsakrata un tad krīt sniedziņš. Tikai ne vienmēr pasakas ir labām beigām. Daudzi koki šodien ir nonākuši kritušo rindās. Pirms iziešanas no mājas jau dzirdēju kā pa jumtu koki neapmierinātībā mētā smagas sniega pikas, tādējādi radot nelielus pērkona grāvienu, kas neļāva man gulēt. Sniegs tik biezi sasnidzis, ka oma šodien līdz pastkastei visdrīzāk nemaz netiks, jo nebija man laika tīrīt sniegu. Pati ārā no sētas arī knapi tiku, jo visi krūmi ir tik zemu noliekušies, ka man bija jālien gandrīz gar pašu zemu, lai tiktu tālāk. Kaimiņu smukais krūmu puduris galīgi noliekts un apsnidzis, veidojot vienu lielu sniega kupenu. Ceriņu koks, kas parasti stalti slējās sētas malā, tagad noliecies tā, ka galotne atrodas kādus 20 cm no zemes. Šim vēl paveicies, bet skaistā tūja parkā gan noliekusies pār celiņu un no smaguma pārlūzusi. Viņas māsas skumjas blakus arī gandrīz līdz zemei. Iešana uz staciju caur mežu bija un noteikti vēl šobrīd ir dzīvībai bīstams pasākums, jo ik pa brīdim vienā vai otrā pusē ar skaļu krakšķi lejā krīt milzīgi priežu zari. Šādas priedes ir arī manā dārzā, tāpēc atliek vien cerēt, ka kāds mazs zariņš neielauzīs mājas jumtu. Priecājos, ka uz Rīgu braucu ar vilcienu, jo jebkāds cits transports noteikti šodien jauki sēž kādā korķī pār tiltu. Staigājot pa Rīgu jutu līdzi cilvēkiem, kam nav kārtīgu kerzas zābaku vai gumijnieku. Nu labi, nejutu gan, jo man kājas bija sausas un pārējais man vairs nav tik svarīgi. Nebrīnīšos, ja pēc visa šī būs gan cilvēku, gan saimnieciskie zaudējumi.
Saudzējiet sevi un esiet uzmanīgi!

Skatoties, kā cilvēki, nu labi, meitenes man apkārt tik ļoti sajūsminās par šo grāmatu un vēl visas tās ažiotāžas dēļ izlēmu, ka man šī grāmata arī ir jāizlasa. Cerēju, ka tā iespējams tomēr būs laba, bet ātri vien vīlos. Tad izlēmu, ka ir vienkārši jāņem un grāmata jāanalizē, lai saprastu, kāpēc tā liek meitenēm spiegt.

Pirmkārt, jau skaidrs, ka šī grāmata ir rakstīta tieši priekš meitenēm . Galvenās varones Bellas izskats tikpat kā nekur nav pieminēts, kas palīdz lasītājām viegli identificēt sevi ar viņu. Viss stāsts ir uzrakstīts pirmajā personā, kas šo efektu vēl vairāk pastiprina. Edvarda izskats arī ir nav stingti noteikts – pārsvarā tiek minēts, ka viņš ir tik bezgala skaists, kas nozīmē, ka katra lasītāja var ievietot Edvarda tēlā to puisi, kas visvairāk iet pie sirds no reālās dzīves – kādu, kurš liekas tik nepieejams, bet grāmata palīdz mums izsapņot, kā mēs pie viņa tomēr tiekam. Grāmata liek mums justies tā it kā pašas būtu tikko iemīlējušās, jo visas Bellas sajūtas tiek tik sīki aprakstītas. Mēs jau varam pierunāt savu ķermeni uz visādām reakcijām. Nenoliedzu, ka es arī šīs sajūtas izjutu, bet kopumā iespaids bija nepareizs. Parasti pēc labas grāmatas/filmas/teātra izrādes viss mans ķermenis labpatikā staro un jūtas iemīlējies. Pēc Krēslas nekā tāda nebija. Nekādas patīkamas pēcgaršas

Ļoti nepatika man arī tas, ka viss bija sarakstīts tik pliekanā valodā. Nevienā brīdī nevarēju pagaršot kādu interesantu metaforu vai epitetu. Pietrūkst man Markesa, bet ne jau par to šoreiz stāsts. Lasot likās, ka tieku nedaudz zombēta. Brīdī, kad beidzu lasīt, jutos ļoti apmulsusi un manas smadzenes nestrādāja tā kā vajadzētu – nespēju adekvāti atbildēt uz man uzdotajiem jautājumiem. Viens no iemesliem noteikti ir tas, ka grāmatā lasītājam nav jāmeklē nekādas norādes, nekādu simbolu vai citu tamlīdzīgu lietu. Viss vajadzīgais tiek pasniegts kā uz paplātes, tāpēc atslēdzas domāšana. Dzirdēts, ka dažiem patīk tas, ka šādi lasītājs tiek atslēgts no realitātes, bet šādam nolūkam es labāk izmantoju kārtīgi nostrādātas fantasy grāmatas. Diez vai man radīsies vēlme šo grāmatu pārlasīt.

Savā ziņā bija patīkami tas, ka tiek parādīts, kā meitenes/sievietes domā, bet tomēr kaut kas pietrūka. Galvenajai varonei stāstā ir 17 gadu, bet domāšana tāda it kā viņai būtu 14 vai 15 gadu. Daudz labāk sievietes iekšējo pasauli, šķiet, ir sapratis Paulu Koelju savā grāmatā „11 minūtes”.

Kopumā jau sanāk tik tāds pusaudžu romāniņš par vampīriem. Tajā figurē klasiskas lietas – kaut kādas problēmas ar saviem vecākiem, viens „ak, cik viņš ir lielisks” puisis, vairāki citi, kas galvenajai varonei neiet pie sirds, kaut kāda sāncensība ar draudzenēm, izvarošanas mēģinājums, bailes no lietām, ko neprot – šajā gadījumā dejošana un sportošana, iepazīšanās ar puiša vecākiem. Tad vēl nedaudz parastas vajāšanas spriedzītes, kas beidzās pārāk ātri. Gardāk būtu, ja vismaz kādas patīkami apslēptas briesmas tiktu vilktas cauri visai grāmatai. Galu galā šī ir grāmata par vampīriem. Maziņš plusiņš par to, ka tika pieminētibioloģijas laboratorijas darbi, kas man ir ļoti tuva tēma. Nemaz nezinu, vai vēlos redzēt filmu, ja jau filmas, kas uzņemtas pēc grāmatām, pēc noklusējuma parasti ir sliktākas.

Tas, kas paliek pēc grāmatas izlasīšanas, ir vēlme lasīt nākamo, jo grāmatas beigās bija divas nodaļas no tās, plus viss stāsts likās nepabeigts. Ja to visu uzrakstītu ar mazākiem burtiņiem uz plānākām lapām, tad grāmata būtu pavisam maziņa, maziņa un būtu tik kā viena pamatīga nodaļa no visa stāsta. Tā jau patiesībā arī sanāk, ja ņem vērā, ka šī ir tikai pirmā no vairākām grāmatām. Kopumā šāda sadalīšana nodrošina lielāku peļņu grāmatizdevējiem un citiem zvēriem grāmatu biznesā.

Viens no iemesliem, kāpēc iespējams Edvarda tēls mani tik ļoti nepaņēma, bija tas, ka es savu Edvardu jau esmu vismaz divreiz atradusi. Pirmais ir mans iekšējais – tas, kurš ir manu vīrieša ideāls, bet tomēr daļiņa manis. Reizēm šķiet, ka mūsu laime ir paslēpta citos cilvēkos, bet es tā neuzskatu. Mūsos ir viss, kas mums vajadzīgs. Kopš iepazinos ar savu Edvardu, jūtos daudz labāk. Otrs Edvards ir tas, kurš šodien, kad esmu apslimusi, par mani rūpējas un uztaisa man gardas brokastis gultā.

Noslēgumā gribu teikt, Ka uzskatu šo par viduvēju grāmatu, kas pilna ir visādām mazām viltībām, lai ievilktu lasītāju savās ķetnās. Grāmatu baudītājiem neiesaku lasīt. Pozitīvā puse ir tā, ka draudzeņu ietekmē noteikti daudzas meitenes to ir izlasījušas kā pirmo grāmatu pa ilgiem laikiem. Jauks aperitīvs pirms kādas labas grāmatas.

Tas tā īsumā viss

Man pašai jautri vērot, cik ļoti pretēja ir mana reakcija pret lietām attiecībā pret to, kādai tai vajadzētu būt. Pirmkārt jau laika apstākļi. Kad dzīvoju pie mammas, viņa vienmēr pēc manis varēja noteikt, kāds tajā dienā arā būs laiks - kad esmu plāni saģērbusies, tad ārā ir sals. Ja esmu uzvilkusi siltos svārkus un vēl vilnas žaketīti kā arī vēl silto mēteli, tad ārā pēkšņi daudz siltāks nekā bijis iepriekšējās dienās. Ja uzvelku svārkus līdz zemei, tad līs lietus vai būs atkusnis. Par lietussarga paņemšanu vai atstāšanu mājās un lietus būšanu vai nebūšanu tajā dienā nemaz nerunājot.
Zobi man sāp tikai tad, ka es viņus regulāri mazgāju. Un tagad, kad esmu sākusi lietot glukozamīnu, lai man nesāpētu locītavas, tās sāp trakāk nekā jebkad. Wīī...

Pāris dienu laikā istabā, kur ir tikai 4 krūzes, vispirms vienai saplīsa vāciņš, bet tā bija labojama vaina. Vakar saplīsa visskaistākā krūze. Šodien saplīsa vēl viena. Trauki plīstot uz laimi, bet tas jau ir par traku.

Braucu ap pusnakti no Juglas ar sesto tramvaju un tur sēdēja divas meitenes, no kurām viena gan izskatījās blonda, gan arī tāda bija, un otra, kurai matu krāsa bija melna, bet blondums spiedās pa visām porām ārā. Pirmajai bija rokā Aldara zelta alus pudele, kurai bija iekšā rozā salmiņš (kurš dzer alu ar salmiņu? Nu labi, Aldaris jau nav alus), otrai Lucky dog sidrs, lai arī, kad reiz ir pagaršots īsts sidrs, tā gāzētā limonāde liekas pilnīgas muļķības. Iekāpa iekšā puišu kompānija, no kuras lielākais puisis ar lielāko pudeli, kurā iekšā bija šampanietis, devās iepazīties ar meitenēm. Man patika sajūta, ka viņa acīs parādījās nelielas bailes, kad viņš paskatījās uz mani un maniem zābakiem. Meitenes brauca uz Vecrīgu izklaidēties; galamērķis Esītis. Blondas sarunas un pudeļu saskandināšana un kopumā skats uz viņiem kā kādā lētā jauniešu komēdijā. Būtu jauki, ja viņas izkāptu galapunktā, jautrā noskaņojumā ar savām pudelēm rokās pastaigātos pa Vecrīgu un pēkšņi nonāktu kādā paralēlā dimensijā, kur ēkas ir tās pašas, bet parastos tusētājcilvēkus viņas neredzētu. Visapkārt tikai ēteriskas būtnes kā arī visas viņu radītās domas, kas visu laiku velkas viņām līdzi. Būtu jauki, ja viņas nobītos no tā, ko pašas redz, lai saprastu, kāda ir šī dzīve un kādas viņas izskatās uz pārējās pasaules fona.
Šāda mana prātošana nevienam nekādu labumu nedos, bet pēc jauki pavadīta laika kompānijā, kur alkohols netika lietots vispār, šāda muļķošanās liekas pilnīgi un galīgi muļķīga, lai arī cik muļķīgi šis teikums neizklausītos.