Melns pūķis vēja spārniem no pasaules pirmsaakumiem skrien. Viņā viss labais un ļaunais, baltais un melnais, diena un nakts, dzīvība un nāve... Šis pūķis mīt manī, ap mani, manos sapņos un nomodā... Viņš ir visur un reizē nekur. Viņā rit sudraba asins, kas mūžam tecēs... Viņa acīs dzīvibas uguns, kas mūžam nedzisīs... Viņa sirds no tīra zelta, kas mūžam pildīs mūs... Viņa dvēsele kristāltīra un mūžam nemirstīga... Bez viņa es neesmu nekas, tādēļ vēlos tam līdzi doties un kā vējš traukties cauri laikam, sirdīm un sapņiem meklēt atbildes, neuzdodot jautājumus, meklēt skaisto neglītajā un neglīto skaistajā, Meklēt paradīzi ellē un elli paradīzē, meklēt un atrast vien sevi... Un visas atbildes sev līdzi nesot, kā krītoša zvaigzne debesīs viņš vēja spārniem mūžibu ķer...
|
|||||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |