Sodien ar citiem radiem biju ciemos pie sava vectēva, kurs guļ slimnīcā. Viņam nesen bija infarkts un tagad ir plaušu karsonis un vēl viņām ir atmiris viens kājas pirksts. Viņs vairs nav īsti spējīgs sakarīgi parunāt un neatceras pat kā sauc manu brāli. Es saprotu, ka no slimnīcas viņš diez vai dzīvs tiks laukā. Nāve mums ir tik ļoti tuvu. Ta ir jāapzinās, lai varētu normāli dzīvot. Rodas jautājums, ko es esmu labu izdarījusi, lai, ja nu gadījumā ar mani kaut kas notiek, saprastu kāda vispār ir manas dzīves un dzīvības jēga un vērtība. Es tagad pati īsti nesaprotu, ko esmu uzrakstījusi, bet iespējams kāds saprata...
|
|||||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On 7. Aprīlis 2007, 21:57, nightqueen replied: Bet tad kāda jēga vispār kaut kādā ziņā censties un kaut ko darīt, un vispār dzīvot, ja jau viss ir bezjēdzīgs? |
Es tev varu tikai teikt - turies. Apmēram pirms pusgada mans opis nonāca slimnīcā ar vēzi. Principā neviens neticēja, ka viņš izvilks. Bet viņam bija pārāk sīva griba dzīvot. Un to viņš šobrīd arī dara, kaut gan viņam ir ļoti grūti un atkal var palikt sliktāk. Protams, jāsagatavojas ļaunākajam, bet nedrīkst atmest pilnīgi visas cerības. Esmu ar tevi On 8. Aprīlis 2007, 11:18, nightqueen replied: Mans vismaz ir igaunis un cerams, ka igauņu nāve ir tikpat bremzēta... |