Sodien ar citiem radiem biju ciemos pie sava vectēva, kurs guļ slimnīcā. Viņam nesen bija infarkts un tagad ir plaušu karsonis un vēl viņām ir atmiris viens kājas pirksts. Viņs vairs nav īsti spējīgs sakarīgi parunāt un neatceras pat kā sauc manu brāli. Es saprotu, ka no slimnīcas viņš diez vai dzīvs tiks laukā. Nāve mums ir tik ļoti tuvu. Ta ir jāapzinās, lai varētu normāli dzīvot. Rodas jautājums, ko es esmu labu izdarījusi, lai, ja nu gadījumā ar mani kaut kas notiek, saprastu kāda vispār ir manas dzīves un dzīvības jēga un vērtība. Es tagad pati īsti nesaprotu, ko esmu uzrakstījusi, bet iespējams kāds saprata...
Garastāvoklis:: |
not good |
Mūzika: |
Klusums |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}