degunu nenokaru, bet kaut kā pastiprināti šodien man par viņu jādomā. un tad nu es sev saku, ka tik vien ir tās brīvības cilvēkam, kā brīvā griba un iespēja izvēlēties kā, kur un ar ko pavadīt savu laiku. un ka nav manā varā to ietekmēt. nav manī vēlmes par varītēm kādam uzspiest savu sabiedrību. es gribu būt vēlama
un ja es tāda būtu, man nevajadzētu vīlēt nagus veltīgi hipnotizējot telefonu. tas ir tieši tik vienkārši (un sāpīgi)