pēc visiem fizikas (un ne tikai) likumiem man vajadzētu būt īgnai - izmirku līdz apakšveļai, viscaur slapja, bet kādā pārcilvēciskā veidā slapjums, kas ik pa laikam jāslauka ar plaukstām, citādāk līst acīs un saldē lūpas mani ļoti ļoti iepriecināja. tā, ka no ārpuses tu esi slapjš, bet jūti, kā kaut kur dziļi dziļi pulsē silta dzīvība un tā vietā lai burkšķētu par tipiskajiem laikapstākļiem rimtā solī liec soli aiz soļa un domā par tīksmīgu karsta dzēriena krūzi, kas līdz ar siltu pledu sagaida mājās