šķiet kaut kas fundamentāls mainās uz citu pusi - nedēļas laikā kādus divus rītus esmu pamodusies priecīga. tas ir kas neierasts, jo par maija saulīti es kļūstu pēc kafijas un kārtīgām brokastīm. līdz tam labākajā gadījumā ir pilnīgi samiegojies radījums, kas atdauza kājas pret priekšmetiem un nevar parunāt, tāds melnbaltā žanra klasiskais variants. sliktākajā (un biežākajā) variantā esmu īgņa, kas drūmi glūn caur pieri un draudīgi skatās uz tiem, kas pamodinājuši
māmiķītis teica, ka tas jau no sendienām, kā atnesa trešajā dienā pēc dzemdībām tā pamodusies pavēru vienu niknu aci
kāds tur brīnums, ka kaķīši no rītiem baidās mani modināt