22. Jūlijs 2012
es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc kādiem nepazīstamiem čaļiem vajadzētu piedraugot manu žurnāli, pēdējā laikā es to vien daru kā čīkstu par to, ka esmu resna, bāla, mazasinīga un zemspiedienīga. to jau skuķiem grūti paciest, kas nu tur būtu tāds interesants
vispār es gribēju piebilst nevis šo, bet to, ka man šodien uznāca lepnums par savām darba spējām, gribas papliķēt sev uz pleca. ir, protams, fiziski smagi, dienas beigās citreiz nav spēka parunāt, noguruma dēļ es pēcpusdienā varu uzbraukt kādai nevainīgai kolēģītei, bet tai pat laikā ir pierādījusies psiholoģiskā noturība - es nebaidos, es neraustos, es nekrītu panikā, ja kas notiek. viens no lielākajiem komplimentiem ever bija iepriekšreiz, kad man dienas laikā divi cilvēki izteica komplimentu, ka manās maiņās viss ir mierīgi. es esmu mierīga, viņi ir mierīgi, mēs visi dabūjam nepieciešamo devu uzmanības. tas tāds ikdienas prieciņš. jāpiefiksē, kamēr nav sākušies izaicinājumi un ekscesi (dies pas!)
lai viss neliktos tik rožaini, jāatzīst, ka pagājšnedēļ veicot vienkāršu subkutānu injekciju (izcili mierīgam sunim) liekot adatas uzgali pārdūru pirkstu. šobrīd tizlākā darba trauma. tizlāka par to, ka sagrauzīju pirkstu ar ķemmi. tā kā esmu tizla, bet ar humora izjūtu