ir divi, vēl joprojām esmu naktskreklā, izlasījusi lubenīti, matu neķemmējusi, pat dušā nebijusi, tagad ēdu zemenes un, kā jau visu rītu, durvju stikla atspīdumā skatos uz savu bezgala skaisto seju. ir slikto matu dienas, ir resnā vidukļa dienas, ir nav ko vilkt mugurā dienas un ir skaistās sejas dienas, kad vienkārši nevaru nopriecāties par to satriecoši skaisto seju, kas skatās pretī no jebkuras gluda stikla virsmas
es jums saku - tas par visām tām dienām, kad saģērbies, izķemmē matus un skatienu spogulī iemet dienas beigās, lai beidzot redzētu, kā tad visu dienu izskaties