vakar vilcienā apsēdos diagonāli pretī čalim zemessargu biksēs. laiku pa laikam viņš man uzmeta naida pilnu skatienu. sajūta diezgan neomulīga, protams. tā nu sēdēju aiz matiem paslēpusies un baidījos. līdz atklāju, ka manās rokās burvju ierocis. iedomājieties vispretīgāko skaņu pasaulē. tādu, kas iet caur kauliem un uzdzen šermuļus. pareizi. izvilku nagu vīlīti (bet man patiesi vajadzēja novīlēt nagus) un jau pie pirmā naga redzēju, kā viņš saspringst par spīti mūzikai ausīs. tā nu pie sevis ļoti klusi un ļoti ļaunīgi smīnēdama kā tāds elles iemiesojums ilgi un izteiksmīgi vīlēju nagus. visus desmit, krietni īsākus nekā vajadzētu tīrās ļaunprātības dēļ. iekšēji ķiķināju un nožēloju ka pārāk auksts un pārāk nepieklājīgi būtu noaut apavus un vīlēt arī atlikušos desmit nagus