man nepatīk tas cilvēks, par ko esmu kļuvusi. es negribētu ar tādu draudzēties, tiešām. ir normāli, ka cilvēki mainās, vai ne (dialektiskā attīstība un cita huiņa). man vajadzēja melot un liekuļot - es iemācījos, man vajadzēja adaptēties un es adaptējos, tas viss ir normāli, tas ir labi, jo esmu puslīdz neskarta izvilkusi līdz šai dienai un šim ierakstam, tikai pa kuru laiku uzradās tā divkosīga kuce es nesaprotu. kur palika tā maigā, lai arī nedaudz panaivā būtne, kas dziļi dziļi klusībā bija neglābjama optimiste?
vai tā ir tā mistiskā pieaugšana, kad tu vienā mirklī nevis pēkšņi esi no tās paaudzes, kura zin kā labāk un pareizāk, kā vajag darīt un cer uzspridzināt pasauli lai viss ir tā, kā tam jābūt, bet no tiem, kas uz visu drūmi raugās caur pieri, klusībā vienmēr gaidot iespējami sliktāko iznākumu, komētu, katastrofu
un ja tas notika vienā mirklī, tad kā tur tikt atpakaļ?