laiks ir nejēdzīgs un nemīlīgs kā jau vienmēr februārī. ledusskapī vakar pirkta piparkūku mīkla, tagad tikai jāsaņemas rullēšanai un cepšanai. banketā valdzināju visādus mazgadīgus puisīšus. esmu nozieguma līdzzinātāja un līdzizpildītāja, vakar slīcinājām kucēnus, nu es tehniski mazāk pie vainas, jo novērsu lielo suņu uzmanību, bet tas jau nemaina vainas lielumu. tēvam atkal hipohondrijas lēkme, nabadziņš izsaucis vecmuteri ar zālēm, varbūt vakar pēc pārdzīvotā pārāk piemetās, bet vispār diezgan nejēdzīgi - pats liels cilvēks būdams pat tik daudz nevar aizdomāties, kā aizvest sunci nosterilizēt. nepārprotiet, es esmu dzīvnieku draugs, bet mājas var atrast vienam negribētam kucēnam, nevis trīspadsmit gab. uzreiz. un arī tikai tad, ja cenšas.
es reizēm skatos uz visu to nejēdzību, kas apkārt un nesaprotu, kur visis tādi slikti, a es viena tāda labiņa.
ja reiz par darbu, tad mana struktūrvienība tika aizklapēta ciet, visi ļautiņi samazināti un es pati tagad esmu divnedēļu atvaļinājumā. augstsirdīgā kārtā man ļāva ierasties uz banketu, par kuru gan neaizmirsa iekasēt feniņus.
šīs divas dienas esmu darījusi kaut ko neko, gulējusi, slaistījusies un domājusi, jāsacer taču sevis attaiznošanas runa, bet es nekad par sevi neeesmu pratusi iestāties, vai ne. un tik vien gribas pateikt kā 'Dai, bič!'