atcerējos to, kā piektdien murgoju. patiesībā tieši tāpēc aizgāju uz skolu. jo murgs bija drausmīgi pretīgs. par kaut kādu vājprātīgu maniaku, kurš terorizēja cilvēkus mazā ciematiņā, kurā dzīvoju. darbība, šķiet, notika Itālijā, mēs visi sapratāmies kādā ne-itāliešu svešvalodā. protams, arī neizbēgošais izvarošanas motīvs ar hipnozes elementiem, kad visi kā tādi tursīši stāv riņķī, trīc, un tomēr nav spējīgi ne vārda pateikt. tādas mēmas šausmas, kad tu zini, ka notiek kaut kas drausmīgs, ka esi spiests piedalīties, apzinies, ka esi līdzdalībnieks un līdzvainīgais un nespēj rast spēku lai tam darītu galu. atrisinājums kulta celtnē, šķiet, barokālā baznīcā, ar publisku nāvessoda izpildi, noziedzniekam joprojām visus turot morālā pakļautībā, un būtībā piespiežot to veikt. pēc viņa scenārija. atceros vien necilvēcīgu kliedzienu, kas izlauzās no kādas mazas daļiņas manī, apziņu, ka tas ir jāaptur, jo nav pareizi un ka mēs to negribam, bet ka mūs māna un piespiež un ka tam jādara gals, sajūtu kāda ir nenormāli raudot. un to, kā jauks vidusskolas laiku paziņa, cilvēks ko dziļi cienu saņem tik ciešā skāvienā, ka vai sāp un tur stipri un tieši tā kā vajag. un ļauj paraudāt. un pakušina
saule tā iespieda acīs, ka pamodos un joprojām jutu gan drebuļus, gan skāvienu. un ilgi nesapratu, kas ir reālāks.
un tagad prātoju, kā to visu izskaidrot.
freidam būtu ko padomāt, he


/vajagot kādam izstāstīt lai nepiepildās.par šo negribu runāt, lai paliek te.