kļavai nokritušas lapas, šonakt beidzot ieraudzīju bezmiega māktos kaimiņus tieši pretī, mazliet zemāk. jaunā pārīša vietā ievācies pusmūža bārdainis ar pliku pļešku (nez vai viens, jo tur vairāki cilv. bija) un to es pamanu novembrī, kad kokam lapas sen jau kā nokritušas, tātad manu ikvakara izģērbšanos (bez maksas un mūzikas) ir varējuši vērot ne vien stāvvietas apmeklētāji, kas būtu štrunts, ja neskaita veco perverso plānprātīgo večuku, bet arī kaimiņi. argh. bet aizkarus vienalga nelikšu, jo stanga turās uz puņķiem un godavārda un man nav ne jausmas, ko darīt lietas labā un vai es vispār to vēlos

un tūlīt sāksies arī sarakste ar visiem pozitīvi lādētajiem cilvēciņiem, kam ļoti patīk dzīvnieciņi. šodienai tas ir par daudz, bet man jāsaņemas tām cēsīm un izlikties par beiktu nebūtu produktīvi, lai arī cik kārdinoši un konstruktīvi tas nebūtu