10. Februāris 2007
noderētu kāds, kurš arī manā priekšā aizstāvētu manas intereses, citādāk visu citu tādas vienmēr ir priekšplānā. un tas tik sasodīti nogurdina. bet principā jau pati vainīga. pati atbildīga.
kā tāda marionete. pati jau ļaujos raustīties.
man ir sajūta, ka attiecības atdziest (par pajukšunu to īsti nevar saukt) tieši manas neuzstājības dēļ. jo, pierasts, ka es vienmēr kā tāda lokomotīve metos kādā virzienā, fiksi fiksi sajūsminos pati un iejūsminu citus un tad kaut kas fiksi fiksi tiek izveikts un tikpat fiksi aizmirsts. patiesībā bēdīgi - lielākoties tikšanās ir vai nu manis iniciētas vai tādēļ, ka es brutāli piesakos ciemos un kā sniegs uzkrītu uz galvas. neslikti, bet tik sasodīti nogurdinoši. un tad tu sāc domāt, ka patiesībā nemaz neesi vajadzīgs. ka neesi gribēts. un gribas no ciemiem pēc iespējas ātrāk tikt prom un blenzt kaut vientulīgās, bet savās sienās, kas vismaz ir spiestas ar tevi samierināties. var jau būt, ka es tiešām vienkārši esmu pārāk "norūpējusies" un man tā tikai izliekas. a sajūta vienalga draņķīga. un te nav runa par tiem, kuri nekad nav dzirdējuši ne vārda no tā, ko tu pasaki, bet par tiem, kuri ir tiešām klausījušies. un ir sasodīti sāpīgi, kad tu redzi, ka negrib dzirdēt, ka ir pārāk aizņemti ar savu problēmu kultivēšanu, ka jūsu definīcijas apgabali nepavisam nepārklājas ne jau nu tehnisku iemesli dēļ. un es apzinos, ka neesmu pielikusi pietiekoši lielas pūles un gribēšanu un bijusi pārāk ieslīgusi savā mazajā apnicīgajā un pelēkajā dzīvē. un tad uzmācas jautājums vai ir vērts saglabāt vienpusējas attiecības? kā var zināt, ka tās tiešām tādas (t.i. vienpusējas) ir? un cik no šī visa ir tikai manā galvā. vai tās attiecības tiešām ir bijušas dziļas un izjustas, jeb tu vienkārši visus savus emociju blāķus nekaunīgi šim cilvēkam esi gāzusi virsū. varbūt es vienkārši neprotu veidot ne-virspusējas attiecības. varbūt es attiecības kā tādas vienkārši neprotu uzturēt. vai negribu? varbūt vienkārši attiecībām (dažām vienlaicīgi) var strauji iztecēt derīguma termiņš? un kāpēc visam ir jānotiek tik vienlaicīgi? dažu vīriešu interesei par manu neatvairāmo personu, slepenu pielūdzēju ieskaitot. un brīžiem visnotaļ uzmācīga rīcība, mājienus izliekoties nesaprotam. bet ja nu es māju ar telefona stabu un visnotaļ skadri daru zināmu, ka neko negribu un nekas nebūs. ek. un saprotu jau arī tādus. izskatos pēc lellītes, šad tad protu gudri un saturīgi runāt, pat mazliet satriekt ar intelekta uzplaiksnījumiem. krūtis arī vietā, īpaši resna neesmu. bet tas laikam ir stāsts no citas operas.
un vēl es sasodīti sarūgtinu citus. jau otro reizi rupji runājot uzlieku mīksto baļļukam. un ir sasodīti pretīga sajūta. jo ļauju apstākļiem pār sevi valdīt. tagad trinos krēslā un prātoju par to, kā būtu ja nebūtu tik auksts, man nebūtu krustvecāku, kurus reizēm vajag apciemot, kā reiz baļļuku vakaros pāris stundas pirms un ja mazpilsētiņā būtu prātīgāks autobusu saraksts vai vismaz vēl kāds transporta uzņēmums