es izlasīju Krēslu. atgriešanās vecajos labajos skolas gados. ā, viņš uz mani paskatījās! vī, mana draudzene jau ir bučojusies (kādēļ gan es vēl ne?!) aaaau, viņš it tik foršs! kāpēc es esmu tik neforša?! viņš ir tik seksīgs. kā es viņu mīlu! kā viņš uzupurējas un mīl mani! un vēl nedaudz mistikas un romantikas, pirmie skūpsti un tā tālāk.
tagad tiešsaistē mēģināšu skatīties filmu. naudas biļetei nav un es pārāk baidītos uz tādu filmu iet viena vai ar kādu, kas mani biedēs (man jau tā nervi čupā), turklāt viņiem visiem jau tā tiek gana liels kāposts
bet viena doma gan man neliek mieru - ir tik negodīgi, ka kaut kāda mormoņu (vēl pie visa pārējā) mājsaimniece sacer tādu stāstiņu un sarauš miljonus, kamēr mēs te mazajā Latvijā varētu cept vienu dižpārdokli pēc otra un nekā - ne tādas auditorijas, ne tādas pupularitātes, protams, naudas ne tik.
jo patiesībā jau sacerēt pārsimts lapas garu aizraujošu mīlasstāstu (ar detektīva iezīmēm) tomēr ir mans (gan ne mūža) sapnis