gāju uz turieni ar domu, ka koncerts būs mēsls, bet biju aizmirsusi, ka Latvijas teātros problēmas drīzāk ir režijā un repertuāra izvēlē nevis aktierspēlē. mums ir ļoti daudz labu aktieru, daži ir patiešām talantīgi.
vienā no pēdējām epizodēm bija hiphops. Dzelzītis teicami repoja. I mean, tiešām teicami. Fact laikos es uz Rīgu nebraukāju, bet esmu dzirdējusi pietiekami daudz tiešām labu brīvrunu, esmu tai vidē apgrozījusies gana epizodiski, lai varētu atšķirt feiku stilošanu no 'dzīves hiphopā' un Dzelzītis nestiloja, viņš nefeikoja, tajā mirklī viņš bija frīstaileris un hipijhopijs bija visa viņa dzīve. un tad kaut kur otrā plānā labajā pusē viens pietupies Gačo pīpēja
bet kreisajā stāvēja viens aktieris, es biju pārāk tālu lai redzētu seju, iespējams nekad tā arī neuzzināšu, kurš tieši tas bija, bet viņam bija cigarete, viņš stāvēja un tik intensīvi piepildīja telpu, ka vienā mirklī bija tāds kā burbulis, tajā bijām mēs divi un es redzēju sevi uzkāpjam uz skatuves, pieejam izaicinošā attālumā un smēķējam viņa cigareti. un tad, ja viņš /kā jau lomai piedienētos/ būtu teicis kaut ko 'hei, beib, negrib vienu maziņo?' stilā vienīgā doma, kas būtu man galvā būtu 'es būšu virsū'