es esmu aizmirsusi - kā tas ir - runāt, gvelzt niekus, priecāties un ķiķināt, es dzīvoju lielā klusumā, man gribas to sajūtu, kad ir apmēram tā kā vecās fantastiskas filmās, kas uzņemtas pēc Žila Verna romānu motīviem, kad televizors rāda zilus plašumus, skan klusināta mūzika un dīvaini trokšņi, ausīs spiež no pārāk centīgas iztēlošanās, ka tiešām esi tur. negribas runāt, kad satiekos ar cilvēkiem, lai cik mīļi arī viņi nebūtu, sarunāšanās šķiet grūta. ne jau klausīšanās daļa, nē. bet tad, kad jāuzdod jautājumi ir slikti. jo būtiskāki, jo sliktāk, jo nav vairs skaidrs, kā iesākt teikumu.
lielākoties vienkārši negribas runāt. un viss. ir tik labi būt mazpilsētā, darīt mazus ikdienišķus darbiņus, lasīt vai konservēt kas nu dārzā ir un klausīties klusumā. tas laikam ir tas, ko var lasīt daudzajās pašiedvesmas grāmatās, ka jāieklausās sevī, jāļauj būt sev mierā
es to klusumu esmu sadzirdējusi, mieru atradusi, tagad vajag /kā vienai manai kristiešu draudzenei teica gudrs skolots cilvēks/ uzcelt mazu sētiņu un nekam neļaut to skaisto sabojāt. es nemāku celt sētiņas, es varu tikai mēģināt satvert to plaukstās un nosargāt un slēpties no visiem līdz laikam, kad būšu iemācījusies līdzsvaru nezaudēt vai vismaz gana ātri atgūt, bet līdz tam turpināšu izkrist visos tuvākmīlestības eksāmenos pēc kārtas. tas ir tas, ar ko šobrīd nodarbojos diendienā: fail, fail, fail, fail.
un vēl atvadīšanos un samierināšanos. vajadzētu ieslēgt ķepļepu, izšķirot bildes, galu galā uztaisīt tos sasodītos failus, bet es nespēju, man vajadzētu pielieties, bet es šorīt pie baltas santehnikas zvērēju tā vairs nekad nedarīt. es nespēju klausīties krievu desu, šodien mašīnā līdz mazpilsētai varēju aizbraukt tikai pateicoties LR Klasika un Sergejam Timofejevam, tik daudzi sīkumi, pat pilnīgi nesaistīti, uzdzen asociāciju cunami, tad sāp un gribas kliegt, jo no tā ir jāatvadās, ir jāļauj tam visam iet, tā nebūs vairs nekad, ar to ir jāsamierinās, bet es vēl nevaru. vēl negribu. bet es pamazām radinos laist to vaļā. lielākoties šis treniņš ietver nedomāšanu /burtiski tulkojot no RU - ieliekot dziļajā atvilktnē/, bet pamazām trenējos klausoties sirdi plosošu saldo meitenīšu kaucammūziku senās krievu un čigānu balādes, Visocki un hārdkōru varētu pamazām pieradināt
dažreiz man jādomā arī par to vīrieti, kas mani sildīja. es varētu par to kādreiz uzrakstīt, bet tas visu sabojātu, to nevar izstāstīt, to var uzrakstīt kā scenāriju un uzņemt klipu dziesmai par vientulību, izmisumu, aukstumu un gaismu tuneļa galā, kad tumšā ceļa gājēju saņem aiz rokas, pietur lai neiekāpj bedrē un ved pretī gaišākai nākotnei
bet tikmēr mēs pamazām atsvešināmies viens no otra, katrs no sevis, atdziestam un aizmirstam
jo nevar taču tā vienkārši piezvanīt cilvēkam un teikt "kur tu esi? es gribu tev pieskarties ar pašiem pirkstu galiem pie sirds"