šodien veikalā mani gandrīz apēda kukainis. es, pašai par pārsteigumu un riebumu, reaģēju kā jau sievietei pienākas - mežonīgi purināju zirgasti, spiedzu, nesakarīgi kratīju rokas un mīdīju kājas. vārdu sakot rīkojos netipiski un necienīgi, bet, saprotiet, - tas bija pāri maniem spēkiem: kad sajutu, ka pa mani KAUT KAS rāpo un iekož aiz auss /jeb, kā vēlāk izrādījās - maigi pabiksta ar ūsiņu/ un to kodēju nevar nopurināt, turklāt uz tausti tas KAUT KAS ir briesmīgi liels un pārdevēja kļūst zilizaļa, kad TO ierauga, bet cita vnk baidās TO noņemt no lakata, bet vienīgais veikalā esošais vīrietis raustās smieklu lēkmē, kamēr TAS ir nolēmis doties nokost arī otru ausi.
protams, tā vietā lai nomirtu no bailēm vai ļautos apēsties es drudžaini atsēju lakatu, mēģinot TO nokratīt veikalā uz grīdas. kad es ieraudzīju, ka TAS ir liels (kādus 5 cm garš, tievs, zaļganzils, tādā kā automobīļa krāsā) un TĀ ūsas ir gandrīz tikpat garas kā rumpis, man nemaz nebija žēl, ka viena ūsa ir nolauzta, divos pirkstos lepni satvērusi lakatu devos laukā, TO nopurināju uz asvalta, pirmo reizi nezin cik ilgā laikā apspiedu vēlmi samīt dzīvu radību un klusi nosolījos vairs nekad nelikt ap kaklu jaukas ziedu krāsas šallītes un lakatiņus