19. Oktobris 2008
valoda ir dzīva un mainās. un tas ir normāli, bet man dažreiz žēl, ka jauki skanīgi vārdi zaudē nozīmi vai nu tādēļ, ka izzūd lietas, kuras tā sauc vai tā vienkārši. pie ___speakshop___ izlasīju jaunāko dzejoli un atcerējos, kā man improvizācijas teātra laikā kļuva skumji un grūši ap sirdi. man nav ne jausmas, kas tā bija par tehniku, bet aktrise lasīja fragmentu no bērnu grāmatas. šķiet, Dzidras Rinkules-Zemzares vai varbūt Margaritas Stārastes. tur bija dundurs spožām sudrabā kaltām bruņām, "makstī asu zobentiņu" pie vārda 'maksts' kāda meitene sāka sprauslot un ķiķināt. un tad man kļuva žēl, ka cilvēks, kas strādā ar bērniem ir zaudējis šo un daudzus citus vārdus. ka mēs zaudējam
un ka cilvēki savu neērtības sajūtu nodod tālāk. ja piem. kāds vārds tiek asociēts ar kaut ko vienu, citas nozīmes paliek tikai vārdnīcās un novecojušā literatūrā. un tad, tīri hipotētiskā situācijā kāda pieaugusi sieviete (jo šajā gadījumā vīrietim, kas aizraujas ar senu ieroču kolekcionēšanu varētu būt citas asociācijas) bērnam lasa priekšā tieši to fragmentu un bērns grib zināt kas tā maksts tāda ir. un tad, ja nevilcinoties paskaidro, ka maciņš zobenam ir labi, bet ja ne - bērns saprot, ka ar to vārdu kaut kas nav kārtībā. sākumā priecājas, ka ar to var mulsināt mammu/māsu/audzīti izzin citas nozīmes un, piem., nospriež, ka tas ir slikts vārds un ka viss, kas ar to saistās ir slikti. un tad gan ir slikti, jo ir par vienu nedrošu cilvēciņu vairāk