kāpēc nekas nenotiek tā kā tam būtu jānotiek un tad kad būtu labi, ja tas notiktu?!
klausos dziesmiņas ar klavieru partijām un nesaprotu, kādēļ man par to nestāstīja tad, kad es mācījos?! kādēļ tas neskanēja radio?! kā es drīkstēju nezināt, ka var spēlēt tā - tik viegli, ar tādu aizrautību, tik virtuozi, improvizējot, ieliekot sevi visu, izspēlējot sāpes, skumjas un kaislības. kā Vestards Šimkus to dara
no pārpasaulīga viedokļa raugoties, dvēseles pestīšana ir gana svarīgs iemesls
un tomēr mani pārņem žēlums. ir netaisnīgi tas, ka ar bērniem strādā kašķīgas nedraudzīgas vecmeitas, kam riebjas bērni un cilvēki kā suga, kas nemīl darbu ko dara un aizmirst - kā ir mīlēt mūziku. un nobeidz citu cilvēku mīlestību pret to. saindē apziņu ar to, ka nav nekā briesmīgāka par kļūdīšanos, nots nevietā ir pasaules gals, ritms vai izkropļots allegro pianissimo vai ritinuto ir kas nepiedodams
tāpēc mums citiem jāstāsta, ka valoda nav tikai gramatika, matemātika nav tikai saskaitīšana un diferenciāļi, mūzika nav tikai paralelās līnijās ieslodzīts kārtīgs nošu pieraksts
tāpēc vedīsim bērnus uz koncertiem un klausīsimies labu mūziku un iemetīsim kādu grasi laba ielu muzikanta cepurē