1. Maijs 2008

mani tiešām dzen izmisumā visas tās sarunas po-dušam publiskās vietās. nē, es neesmu ne tik naiva lai iedomātos ka visus interesē manas mazās privātās dzīvītes garlaicīgie sīkumi, ne arī tik paranoiska, lai visur rēgotos vīri melnā, bet es jau ta pietiekoši /pat pārāk/ regulāri pilnīgi neiedomājamā kārtā nokļūstu neforši kutelīgās situācijās, lai vienkāršs nepaplašinātsteikums mani iedzītu tādā stresā, ka vienlaicīgi gribas kliegt, spiegt un krist gar zemi kātādam sīcim, kam mamma nepērk mantiņu vai čupačupsu, bet varbūt es tikai pārāk labi esmu izbaudījusi dzīvi mazpilsētā un mazciemā
un cietusi no sasodīta pīļu dīķa efekta. jo vārdi un teikumi - īpaši dzēlīgi, ironiski un nekorekti dažreiz atgriežas kā bumerangi. un tad nav pārāk forši
tas, lai mani liek mierā laikam būtu par daudz prasīts?
un tad es sakliedzu un uzrūcu un pašai par sevi kauns un žēl jo tas jau nav domats slikti
sarežģītais zvirbulēns es esmu. wher`s that nice person me?

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
(komentārs tiks paslēpts, ja vien neesi šitā cibiņa draudziņš)
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa: