tai slāviski dvēseliskajā reizēm ir tāda smeldze, nu tāda pilnīgi neizskaidrojama smeldze, ka klausoties dziesmu var prātu pazaudēt. un pēcāk visu dienu rāmi plūst puškiniskos pantsmēros vai apkārt skatīties ļermontoviski sajūsminātu skatu
nu kaut kā tā, ka rinda, atskaņa vai vārds tik eksistenciāli iedur sirdī, ka visu dienu var klīst apkārt sārtā transā, tik klusi asiņodams, ka neviens nemana, nomirt un epitāfijā iekalt 'viņa mira no puškina. no tā, cik tas skaisti' un kaifot no mazliet eksaltētā skaistuma