aizkaitināta

sīkiem pakaļ ejot esmu pie vārtiem kad audzīte svana soctīklā. es saku redzu jūs, tulīt būšu, aizmirsu ka jāiet pa otriem vārtiem. ko šī? aizsūta sīkas atpakaļ uz laukumu, pati ar vismaz vienu citu bērnu kāpj augšā uz grupu. jā, žogs, bet wtf?! redzēju jau ejot, bet tāpat nenoturējos sīkām pajautāt 'kas jūs pieskata?' šīs 'audzīte ar x aizgāja augšā uz grupu' blakus laukuma citas grupas audzītei arī tāda drusku wtf


par vārtiem arī pizģec. vieni neturējās ciet. nē, nu kā neturas, vajag pašam ar roku aizvilkt vai aizsist, atspere nestrādā. problēma bija kādu nedēļu kad redzēju kā viens tēvs saka audzītei un biju priecīga, jo viņš sakarīgs un vecāku organizācijā, tā gan jau pateica tālāk. rīcība kas sekoja? lapa uz vārtiem, ka pieaugušo atbildīga rīcība ir vārtus aizvērt kārtīgi. kādu nedēļu tā lapa tur bija, efekts sūdīgs, vārti vairāk vaļā kā ciet. sakasījos vienurīt ar vīru, bija vaļā gan šurpejot gan turpejot, uzbliezu heitmeilu, vakarā esot stāvējis darbinieks un dežūrēja un nākamajā dienā uz vārtiem 'ciet' un tādēļ jāiet riņķī. jūtos kā ragana, bet nu kamon, kā pirmā rindkopa pierāda tomēr laikam vajadzēja šitā, ja pati problēma mistiski neatrisinās. nemaz nerunājot jau par sīkajiem, ko ielaiž pa durvīm ēkā un laimīgi iet uz darbu

runāju ar māti noskaidrot vai iznēmuši omnivas paciņu, izņēmuši, kā to tablešu devēju lietot nesaprata, bet nu o.k. māte dod tāpat. pajautāju - nē, otras sirds zāles sunim neesot, tās tēvs lai gādā (māte). pagājušajā nedēļā tēvs teica, ka viņam naudas neesot lai māte pērk. uzgāju gaisā, ka @#€& kas ir, ka no abām zālēm, kas jādzer dod tikai vienas. nu, to ar tēvu tad risiniet. pizģec kaut kāds. aizsvilos, pusvārdā nometu klausuli, sapratu ka man nav resursu dīlot ar šito sū. ja nākamnedēļ vēl nebūs, paprasīšu draudzenei recepti, nopirkšu moš ar pakomātu, ko tad vēl sagaidīs. bet nu ņuņņas nu