norakstīt nost

trešdien pēc mēreni intensīvas dienas drusku ātrāk tikusi mājās metos gatavoties Dzimšanas dienas svinībām. ar Tanti bija sarunāts, ka viņa man zvanīs kad tuvojas Rīgai vai ap pustrijiem, kad es toč esmu jau atbrīvojusies. trīs, vēl nezvana. nu nekas, saganu mājās bērnu, iedodu viņam ko iekost, organizēju, ka mācās, liekam ceturtdienai skolas somu, mizoju tos burkānus, uzrakstu audzinātājai, ka skuķus šodien izņemšu ātrāk, starp četriem un pieciem (jo kā atceramies četros solījās būt ciemiņi, bet nu es jau ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta), ap pēc četriem? zvanu, kur esi, kāpēc nezvani? es tagad iebraucu autoostā. bišķi atslābstu. noskaidroju cikos nāks draudzene ar bērnu. ap 18.iem. jāpiezvana vīramātei kas un kā. pa ceļam uz bd pēc skuķiem (ap bez 20 pieciem) zvanu, šī tāda neko nezinu, viss ir slikti, neko nevaru vaimanuvai un pēdējā teikumā, kad jau beidzam sarunu 'ak tad piecos sešos? mmm. tavs vīrs man teica septiņos'. ļāvu ieskanēties daudznozīmīgam klusumam un tad atvienoju. cepos, protams, jo tas bija naturāli domāts lai mēs sakasītos, bet es viņu tomēr esmu iepazinusi un zinu, ka viņš to neteica (ragana sasodītā). bd paņēmu arī vienīgo paredzēto ciemiņu, kura mamma ilgi nenāca, saudzējot savus nervus, jo mūsu viesus grūti izturēt. 'līdz tumsai jāpaspēj mājās' tante ieradās pussešos, apēda rosolu un jau nervozi sāka trīties. pēc kūkas aizmuka. sarunā par kaut ko grūtu pilnīgā beztolkā vīramāte iemetās ar 'bet iedomājies kā manai draudzenei X, kas strādāja bērnu slimnīcas reanimācijā pie tiem slimajiem mirstošajiem bērniem' ar kaut ko krāšņu, kas paldies Dievam noslēdzās ar odu Pēterim Kļavam. karoče vakars (un es pati) bija tik saraustīts, ka es sagriezu vienu kūku no divām un pāri palikušo rosolu paņēmām līdzi uz mazpilsētu.
ceturtdien neplānoti lekcijas bija rindiņā, bez pauzes, gadījos grupiņā kura darīja to, ko es ne pārāk gribēju, kas bija ilgi (palikām pēdējās), toties interesanti, lai gan uz beigām sāpēja mugura. mājās fiksi dušā (jo mazpilsētā nevar) atslābināties, jo visu ceļu mājās stāvēju kājās. dēls no skolas bija pārnācis pats, bez mana zvana skolotājai, ka gaidam. sametu somā trūkstošo (ķipa sapakojos), saorganizēju, ka to izdara puika un skuķi, braucām tur. mātes nebija mājās, viņai ceturtdienas pirts, pārradās drusku pirms deviņiem, vai ko uztaisīt vakariņās. es saku, nē, zobi jau iztīrīti, bet bērni grib gulēt. a nav kur, jo tur kaudze ievākusies. pussašķirotas daudzas kaudzes ar žurnāliem puikas gultā, mūsu gulta nokrauta ar visu ko un lupatām, gultas nevaru saklāt un nav kur likt to. pēc vienas reizes, kad es kaut ko sagrupēju, atbrīvoju platību, saklāju un viss bija slikti, uz mani kliedza, es to vairs nedaru un neiesaistos vispār. tāda dirsas pozīcija, bet ir stulba sajūta, ja vasarā esmu teikusi, ka būsim 17.11. kad viņa bija ciemos es teicu, ka brauksim 17.11. telefona sarunās ar vecomammu kad tante pēc tam sataisījas braukt, arī bija zināms, ka brauksim 17.11. vienā telefona sarunā ar māti arī teicu, ka brauksim 17.11. nu es nezinu kā vēl lai nokomunicē ar vārdiem iepriekš, jo tās darbības, kas neseko liek justies nereāli stulbi - brauciet, brauciet, a kur? ok, pofig ka visiem jātusē 18 kv.m. istabā, īsu laiku var paciest, bet ja nevar ienākt un nav kur palikt un viss ir slikti un tas ir milzīgs apgrūtinājums.. nu nezinu
tā pati tante briesmīgi gribēja ar mums ietusēt, es saku, nu forši, davai 18.11. tajā viņa neatnāca, kā akā iekritusi. caur baumu telefonu sastresojās, kad uzzināja, ka mēs sestdienā braucam ciemos pie manas draudzenes. cikos brauksiet, kad būsiet atpakaļ, kad jūs var satikt. es jau izbesījusies saku a tev kāda starpība, tu tāpat no rīta deviņos nebūsi un mēs ne visu dienu, ap pusdienlaiku būsim atpakaļ, var tad var svētdien. vai, bet viņai dēliņš bez atslēgām vaimanuvai (dēliņš pilngadīgs vīrietis). bez telefona arī es paprasīju. nu, pofig, saku lai dara kā grib, var svētdienā
šodien atnāk, apsveicinās ar bērniem un tiešā taciņā uzreiz pie tēva 'a tu zini par tām krievu lidmašīnām pie NATO kuģa'. tēvs priecīgs sacepies, beidzot par viņa tēmu. kaut kā ar pūlēm uz citu tēmu. viņai jau nebija labi tajā trešdienā, nu tā, ka cilvēks iesāk teikumu un visu laiku trīs metru garā taciņā sarunas laikā staigā šurpu turpu, gandrīz nekāda acu kontakta, bieži mirkšķina u.tml. un tad mēs jau vācām mantas un pakojāmies, māte cepa pankūkas, kaut kā tur sākās runa par radiem (nu, kā jau vienmēr), es laikam visu nejauši iesāku ar savu piezīmi par to, ka viņam ir izvēle arī dzīvot atsevišķi. vaimanuvai viss tik dāgrs. nu, var tak dzīvot kopā ar meiteni lai lētāk. tad tur panesās cita tēma, es aizgāju uz guļamistabu dzentā taboru ziemas drēbēs, tur jau sākās paceltas balsis, kamēr atgriezos ar trauciņu, kur ielikt saceptās pankūkas, tante jau kliedza manai mātei "Ej dirst". tēvs sacepās, jo turpat sēdēja mans vecākais bērns, visi ar visiem sastrīdējās
atbraucām Rīgā. mājasdarbi. uz rītdienu A2 izmēra lapa un attēli vai zīmējumi ar dejotājiem. jāsaliek somas baseinam. lapu dabūjām, zīmējumus meklēsim Sestdienās un žurnālos un es drusku nevaru, jo tūlīt atnāks vīratēvs. svinēsim bērnu jubilejas pēdējo reizi, tad tas beidzot būs izdarīts (tātad šis prasa vidēji 20 dienas). piekususi esmu no drāmām, toties vairs nav sirdsapziņas pārmetumu, ka neesmu pamācījusies vai padarījusi lietas studijām. t.i. pavisam nedaudz. bet es neesmu sajukusi prātā vai kādu nožmiegusi, tas tomēr skaitās! un šis būs patīkami jo lai gan viņš ir (lielākoties) funkcionējošs alkoholiķis, salīdzinājumā ar pārējiem gandrīz vai veselīgs sārtvaidzis
zeltītā mākoņa maliņa - šo jāatkārto ne ātrāk par Ziemassvētkiem un ja man būs sesija, sīki būs slimi, kādam kovids, atkal ierobežojumi vai karš, tas atcelsies vai pārcelsies vai sadalīsies