patiesībā es jau sen esmu samierinājusies ar savu x hromosomu. man pat tas tīri labi patīk - puķaino un krāsaino drēbju izvēle ir daudz lielāka, vienmēr var nopirkt kādus kolosālus ausīšus vai tamlīdzīgus niekus omas uzlabošanai, garlaicīgās sarunās drīkst žāvāties vai pārliecinoši un naivi plikšķināt skropstas, no sarežģītām situācijām izkulties parādot dekoltē un laižoties
tikai mirkļos, kad ļoti labi saprotu, kā tīri teorētiski un tehniski tikt galā ar tekošu krānu, nestrādājošu boileru, niķojošos vešmašīnu, bet savām kuslajām rokām nespēju pietiekoši veikli rīkoties ar roratslēgu/skrūvgriezi/cirvi gribas kačāties līdz spēku izsīkumam. kaut gan tas vienalga neko nemainītu