parunāju ar vecomammu pa telefonu. sacepos tikai pēc divdesmitās minūtes par to, kā mans nabaga tēvs redz par visu maksājot PVN. reāli uzlēcu uz ecēšām jo viņš pēdējo 30 gadu laikā algas nodokļus nav maksājis vispār un it kā poh, bet viņa milzīgos parādus mamma atdeva no savas tolaik minimālās oficiālās algas pēc tam, kad pārdeva visas vērtīgās mēbeles un citus sīkumus. varbūt neesat piedzīvojuši, varbūt nemaz nezinat, bet bija laiki, kad oficiālā minimālā alga bija 5, vēlāk 10 un pēc tam 15 lati un es labi atceros, kā vasarā mamma drusku atstāja rudenim, visu, cik varēja, atdeva pārējiem biznesa partneriem un Rīgas bandītiem (kas vismaz vienreiz klauvēja pie durvīm un viņu meklēja) un mēs ēdām to, kas izauga dārzā un ko izslauca no govs, kamēr cienītais pa kluso 30 km tālāk strādāja citur, dzīvoja pie savas mātes uz dīvāna (bez pienākumiem, un pa kluso, bet cepuri kuldams, trīsreiz dienā ar siltām ēdienreizēm) un mana māte gadu nezināja ne vien kur viņš ir, bet vispār vai dzīvs un tas bija laikos, kad cilvēki pazuda uz dažām dienām un bāli pārbrauca no Lietuvas bez kāda orgāna (dod Dievs lai tā būtu tikai urbānā leģenda). jo pa lielam ir tā, ka mans vīrs kā tāds lohs uztur mani, 3 bērnus un no saviem nodokļiem maksā pensiju i vecamammai, i tēvam un tēvamāsai invaliditātes. jo mans tēvs ar to pensiju, ko šobrīd saņem un haltūrām, sevi uzturēt nevar. ja pieskaita vēl to, ko nodokļos nomaksā mana māte, nu tad uz viņiem diviem turas 9 cilvēki. kaut kāda jēga būs tikai no maniem bērniem un iespējams manis, ja beidzot saņemšos

viņas māsas vīrs arī savos 94 (!) gados viens dzīvo meža vidū. akls ar kādām trim aitām, rudenī esot dabūjis cāļus. manam prātam šis ir neaptverami, ja it kā ir taču divi bērni. un ir mazbērni +- manā vecumā, izņemot jaunāko, kurš ir knapi pilngadīgs. es vispār nestādos priekšā kā akls cilvēks viens var dzīvot lauku mājā ar aku
nu besis, nu