man bija apmēram divdesmit gadu. es biju apradusi ar smirdīgo pretīgo Rīgu un to jau iemīlējusi un no tās vairs nebaidījos un mani reibināja pārmaiņus silti smaržīgi vakari, liepas, karsts asfalts, kas virmo tā, ka galva reibst, tīksmīga pirmā rīta cigarete uz palodzes sēžot kreklā un apenēs un dzerot melnu mazu kafiju no skaistas krūzītes (māla, mantoju kopā ar dzīvokli), logs vaļā visu nakti ar kļavas lapu smaržu, dūmakaina rītausma un sanoša krēsla un man tik ļoti slāpa un es gāju un alku un baudīju visu, ko varēju paņemt. izstādes, izrādes, koncertus, dievkalpojumus, teātrus, performances, fotogrāfiju, grāmatas, glezniecību, tematiska pastaigas vienatnē lūrot uz arhitektūras šedevriem, ballītes, kino, iepazīšanās. tas bija kā tāds tukšums, kam pēkšņi norauts vāks un kur alkatīgi liet un bērt un likt un pildīt un tas likās bezgalīgs un bezdibenīgs un steidzams un neatliekams, bez sāta, bet izgaršojot visu, arī ne pārāk patīkamo un barojot un barojoties un strauji un uzreiz
tagad man ir tāda sajūta. tikai vajag draugus.

vakar biju uz dz.d. un raudzībās. pag.nedēļā parkā uz soliņa apēdu saldējumu. ieplānoti Jāņi. bet man slāpst un gribas raust un grābt un visus draugus satikt un samīļot un kā tādu čupačupu apsūkāt kamēr paliek tikai kātiņš un tik saldi, ka nedaudz šķebina, bet tu esi pilns un laimīgs