vārdi - tas ir spēks. ne velti 'iesākumā bija vārds'. un visādās kultūrās un grāmatās (ne tikai fantāzijas literatūrā) ir dažādi svētie vai aizliegtie vārdi un uzzinot kāda vārdu tev pār viņu ir vara. un dažreiz īstais vārds tevi atbrīvo no kādas nastas. un tādēļ manuprāt ir ļoti svarīgi uzmanīgi klausīties kad kāds tev stāsta (vai raksta) savu sāpi, jo ļoti bieži tu tur dabū (vai iedod) ne tikai to 'es tevi redzu, es esmu šeit, tu izturēsi, viss pāries, tas, kas ar tevi noticis, tas, ko tu piedzīvoji, nav o.k. un varbūt kādu padomu' bet arī precīzu definīciju tam, kas nav o.k. terors. vardarbība. diskriminācija. seksisms. krāpšana. un vēl visādi citi briesmīgi vārdi. un dažreiz ir tā, ka gribas kaut bedrītē ierunāt. un man liekas, ka tos savus sāpīgos stāstus mēs esam paši sev parādā izstāstīt, norakstīt nost, atlaist, atdot un atbrīvoties. un tas ir ļoti grūti, ja stāsts ir dokumentāls un par tevi.
vienā diskusijā te arī bija par to, cik svarīgi ir varēt izstāstīt savu stāstu, ja tavs varmāka ir vispār labs cilvēks.
nu, lūk, ir uztaisīta tāds http://vardarbibasarhivs.lv/ kur to savu sāpīgo stāstu var izstāstīt. kolekcija nav pieejama publiski, par to kā šī saite radās šeit:
https://rebaltica.lv/2021/01/aicina-rak
