24. Marts 2021
šodien beidzot uzšuvu viņiem tās spilvendrānas. divas no trim, pie trešās šujmašīna sāka cirst diegu un iznesties, ceru, ka vakarā vīrs viņu apglaudīs, pavērsies mīlas pilnām acīm un ar to arī pietiks /šī muļķudrošā metode dažādām elektrisku ierīču smalkajām kaitēm ir sevi pierādījusi praksē/. visas manas mājturības, rotaļlietu šūšanas pulciņa un kursu šūšanas pasniedzējas mēmās šausmās sarautos - šuvu bez mēriem, piegrieztnēm uz aptuvena acu mēra un bez gludināšanas (jāatceras rajona činītājam aiznest gludekli lai notin vai pārliek citu vadu. vai jānopērk cits), fonā ņiguņegam dziedot, lēkājot, aizrautīgā priekā plaukšķinot, perifērajā redzes laukā plivinot dažādus audumus.
ziniet tās Andersena (u.c.) nabagās atraitnes ar sadurstītajiem pirkstiem trūcīgās nepiekurināmās jumta istabiņās sadurstītiem pirkstiem šujam bagāto drēbes ar rokām? šodien es pret katru no viņām un viņu prototipiem izjūtu dziļu cieņu un apbrīnu. man jau diezgan drīz piezagās "veģmu vizvaļi?" stadija
nu jā. un vispār bija vērts izgrūst to lielo naudu par vecajiem padomju laika flaneļiem. es tagad arī gribu sev tādu gultasveļu, tik foršs!