Sapnī redzēju senu mīļāko, bija tur kkāds tusiņš? visi lidojām ar mazu lidmašīnīti, pēc tam braucām ar kkādu briesmīgi sagrabējušu busiņu, viņš man stāstīja kā viņam manis trūkst un es teicu, ka esmu laimīgi precējusies un lai tak liekas reiz mierā, viņam forša sieva, lai nosauc mazmeitu manā vārdā un ja mēs būtu brīvi varbūt būtu citādi, bet to tad skatītos ja tā būtu. Un tad tur bija nepārprotama atvadīšanās, nu tāda galēja. Un šis ir tik jocīgi, jo es esmu pragmatiska, bet tur bija tik dokumentāls tas cilvēks ar visādiem sen piemirstiem žestiem, mīmiku, balsi, ka pilnīgi jāsāk domāt vai tā atvadīšanās nav pavisam galēja. Nav tā, ka es šim baigi ticu, no otras puses - Spodrīte taču nepārprotami atnāca atvadīties.
Apjautājos kā viņiem tur iet un kas jauns. Tāda nu ir tā nelaime ar cilvēkiem, kam imternets neinteresē, nav ko pa kluso izstalkot :D