Izidora %$#@ Mūna. jeb dienā, kad no rīta viens bērns ir vēmis no pieciem (man liekas, ka nr.3 kko no pārtikas nepārstrādā, bet es nezinu kas tas ir. ja sāks vemt vēl kāds būs skaidrs, ka šoreiz vīruss), ap septiņiem tevi viņas gultā uzmodina nr.1, kurš neesot paēdis vakariņas un ļoti grib ēst, tādēļ tu aizgrīļojies uz virtuvi, savā miglainajā peldošajā redzeslaukā ieraugi divus banānus, norādi uz tiem, maizi un kefīru, paņem savu segu un spilvenu, ievelies gultā pačurājusi, padzērusies un iedzērusi matu zāles un otrreiz ceļoties ap 10 nevari izkāpt no gultas, jo atkal vēderā lejā notiek TAS, kas ir kkāda mistika un baisa sāpe, kaut kā izdzīvo, paēd, aizvadi ģimeni uz bibliotēku un ekspotīciju, pat salīmējusi tās lapas, kas pirms mums jau ieplēstas, sakop bēdu leju vannā, samet veļu vešenē, pieķeries rakstu darbam. pārnāk ģimene, kko nobaksties, palasi rakstāmajam, atplīsti, piecelies, šie iziet ārā, pabaksties rakstāmajā, attopies, ka vēls, steigā mizo kartupeļus, iesāc cept, šie ienāk jau izsalkuši un šito es neēdīšu un tad pie vakara pasakas atklājas, ka guļamistabā uz grīdas metāla krājkasītē ir ieliets šķidrums, sabērti gliteri, saliktas putas vannai (reālas putas kā mākoņi, aerosolos, nu laikam vairs nevar dabūt, jo sankcijas), pa virsu biezs slānis papīra dvieļu un kancelejas gumija. un tajā visā iekšā priecīgi noslīcināts 4 cm liels gumijas bebrs
aaaaaa
Izidoras Mūnas vēl viena grāmata ieradās nomainīt iepriekšējo, kura iedvesmoja uz šiem notikumiem
lasīšana tiešām var būt bīstama nodarbe