Pēc sajūtām liekas, ka man ausīs ir šķidrums. Un tas ir briesmīgi, jo mēs esam mazpilsētā, kur ir divi LORi - Nikna un Drausmīga.

Tēva baltais pūdelis paprasīja lai viņam uz pieres uztaisa čupčiku un tagad nemaz negrib lai jauc ārā, viss tāds priecīgi sapucējies

Nenormāli grūti reizēm to kroni uz galvas piekārtot, ērti nav ne citiem, ne pašai, bet johaidī! Ja es teicu, ka to telefonu no īsziņām iztīrīšu PĒC tam, kad būšu apēdusi savu saldējumu, tad darīšu to pēc. Nevis kamēr mans saldējums lēni kūst uz galda bēdīgs un visi citi savējos gan ēd uzreiz, kamēr gribas. Diez cik ilgi man vēl būs šitais jāiztur, sēžot vienai uz trepītēm, pirms iemācīsies, ka es arī esmu cilvēks
Izskatās, ka pati esmu drusku iemācījusies nebaidīties būt neērta un nejusties slikta, ja kādam citam vot tieši tagad uzreiz vajag kaut kādu sūdiņu kamēr man tīri objektīvi ir kādas vajadzības (paēst, pačurāt, pasēdēt vannā, pabeigt telefona sarunu). Es neesmu vienīgā, kam jāpaciešas