krata jau no pagājušās nedēļas. par draudzenes māsiņu, kurai piesējās pedofīls (jocīgi, ka ir grūti to uzrakstīt, liekas kaut kā nepareizi un nepieklājīgi, lai gan nepareizi un nepieklājīgi ir būt pedofilam) par Ukrainu. par to, ka šoks vairs nav mierinājums. pirmajā kara nedēļā es biju neizsakāmi pateicīga dabai un evolūcijai par šoku. nevis to 'es esmu šokā', bet to, kas ir medicīnas termins kad ar ķermeni ir noticis kas patiešām bīstams un apdraudošs. jo visos tajos šausmīgajos pirmās kara nedēļas video ar raķetēm saspridzinātie velosipēdisti pārvērtās sārtajā migliņā savas domas vidū pat nepamanot ka mirst un nejūtot sāpes. šobrīd es degu naidā un ceru, ka viņiem ir visas pasaules resursi dns analīzēm, jo tas, protams, ir ahujenna dārgi, kur nu vēl pēc tam pārbaudīt ieceļojošos (īpaši ja viņi ieceļo Statusā, jo nebūsim naivi, daudzus šitāpēc paaugstinās) bet. par to, kādu atvieglojumu es izjutu, ka dzīvoju šobrīd nevis reizē ar savu vectētiņu vai Lielās Franču Revolūcijas laikā. iespējams par agru priecājos. par to, ka no malas neviena iejaukšanās nepaātrina 'dabisko' sabiedrības attīstības procesu. kā mēs to šobrīd Eiropā redzam (like srsly Eiropa WTF??!) slēpti gan var i sanaidot i visu ko ērti izkārtot, bet tās šausmas Krievijā nevar ne apturēt, ne mainīt un labākais uz ko var cerēt ir pilsoņu karš, tikai kurš gan tur karos un kāpēc, ja viss ir tik forši medijos izstāstīts un ir skaidrs ļaunais un nav jāuzņemas atbildība. par komunismu Francijā. es nevaru izstāstīt cik ļoti mani biedē doma par Lepēnu pie stūres. par nelaimīgu sagadīšanos un laimīgu nejaušību, kas tik ļoti daudz ko dzīvē nosaka. arī šobrīd tur pie frontes, pavisam burtiski 'būt' vai 'nebūt'. kuram būt vai nebūt.
kā jau vienmēr pie šitādiem emocionālajiem pagrimumiem intelektuālās spējas krietni kritušās. bet tas ir ļoti sūdīgi, jo es to vilcienu uz perona vēl redzu, tātad ir jāskrien un jāmēģina ielekt braucošā, bet šobrīd tik baisi sāp sirds, ka nevar pakustēt un īsti nelīdz neviena no parasti veiksmīgajām stratēģijām