nesen uzdūros vienai autorei, kas man kādreiz ļoti patika. izlasīju grāmatu un paliku nereāli dusmīga. mani sadusmoja tas amerikāniskais piegājiens. izpētam visu par 2.Pasaules karu, palasam kas un kā, iedvesmojamies no reālas personas Beļģijā, pārbāžam viņu uz Franciju, pārmainam viņas ārieni un dzīvesstāstu un bliežam augšā. grāmatā ietilpinot pēc iespējas vairāk vēsturisko notikumu. visvairāk saniknoja kā bērni grāmatas beigās sataisīja un SALĪMĒJA galvā liekamus vainadziņus, kam pielīmēja (!) pērlītes, akmentiņus un ko. laikā, kad vienīgā pieejamā bija kaulu līme un arī tikai šad tad. nevis kā mūsdienās līmes pistole un voila. tad vēl viņa tur mierīgi bez žākstīšanās lauza un ēda iepriekšējās dienas bageti. man gan ar bagetēm tāda švaka pieredze, bet es kaut kā atceros to, ka bagete jāēd tajā pašā dienā, jo vēlāk viņa ir akmenscieta un tur vajag kaut kā īpaši lai vēlreiz dabūtu ēdamu. ne velti maiznīcām piedāvā speciālu iekārtu vecu bagešu samalšanai ar kkādiem super asmeņiem, jo citādi nevelk. tad tur vēl viņi mira badā un pārtikas kartītēs iegūto baroja vistām un trušiem un visas grāmatas laikā tā arī ne mainījās ar olām, ne kādu no tiem lopiem nokāva apēšanai. nemaz nerunājot par klimata neatbilstību (sniegā SS virsniekam nozog velosipēdu un to aizbrauc līdz pretošanās kustības štābiņam) un to, ka pat lappuses ietvaros viņa aizmirst ko dara un kur atradās viņas varoņi. turklāt viss bija iepriekš paredzami un vienu no lielajiem ahā! momentiem viņa pati palaida garām. tur bija par vienu labu vīru, kuru nogalināja un vienu sliktu, kuru nē, un tā otrā līnija bija tik švaka, ka es pat visā tajā palaidu garām
bet nu o.k. viņai parasti ir divi galvenai gvaroņi no kuru skatpunkta raksta un viņa nebaidās savu lasītāju ne raudināt, ne arī novākt galveno personu
ā un vēl viņai piezvanīja, ka rīt vakarā Parīzē notiek atceres pasākums un viņa bez problēmām dabūja biļetes un aizlidoja. un es gan īsti neatceros kur tas viss bija, bet principā bez pārsēšanās :D
kāda grāmata tevi pēdējoreiz saniknoja un ar ko?