Vīrs piecēlās tumsiņā, aizbrauca uz saullēktu. Es pamodos padzerties un nevaru vairs aizmigt. Mātes māsīca ar vīru c+, viņai drusku vieglāk, bet smagi; brālēns c+, gadu vecs bērniņš mājās. Visi nevakcinēti.
Tēvs pagaidām vēl vesels. Māte pirmdien sāk jaunu darbu ar bērniem. Viens nevakcinēts, otram AZ galīgi veca, apvainojās, kad teicu, ka viņi tādi pat gudrie kā tie pirmie, kam nepaveicies saslimt.
Kā būs, tā būs. Kā būs, tā būs. Atlaist un pieņemt. Es nevaru pieņemt lēmumus citu pieaugušu cilvēku vietā, viņiem ir tiesības arī kļūdīties.
Raizējos.

un vispār esmu pārsteigta, bet ļoti iepriecināta, jo izrādās, ka nervu zāles strādā. es (pirmo reizi mūžā) nemokos ar bezmiegu, miegs ir veselīgs un nāk drīz pēc ērtas iekārtošanās, es labprāt gan paguļu diendusu, bet pēc tās jūtos spēcīgāka un atjaunojusies nevis izdirsts krizdolis un varu funkcionēt arī negulējusi. un ēstgriba - man beidzot ir normāla ēstgriba! parasti neizgulēšanās, pārslodze, stresi sit pa apetīti, ēst gribas ļoti, bet šķebina un neko nevar ieēst un ja ir nokavēts, tad šķebī no tā, ka kuņģis ir tukšs, līdz pat vēmienam. šorīt es ēdīšu kārtīgas brokastis, jo man gribas ēst. es neatceros pēdējo reizi, kad bija tā, ka man tiešām gribējās ēst, apetīte bija veselīga ilgāk nekā nedēļu. es gan kkad septembrī izlēmu, ka nost ar apetīti, man pie stresiem tāpat nekad negribas, jāēd tad, kad ir laiks, kad ir silts ēdiens gatavs, kad ir garšīgs, kad ēd citi, kad ir pagājies laiks un pienācis jau nākamajai ēdienreizei. ķermenis bija stiprāks, es jutu, ka man vairāk spēka un dzīves kvalitāte bija labāka. bet kopā ar izgulēšanos un nekliegšanu uz bērniem (!!) ir dzīvei garšiņa pēkšņi. tāda patīkama. un kad šito kruķi nevajadzēs - nu Dievs ar to, metīs nost