Šodien plānoju savas bēres (ko tur padarīsi, esmu dramatiska), kāpņutelpā satiku vīramāti. Viņa aiziet garā sāpju pilnā monologā par to kā citi gan aizmirsuši, ka viņiem bērns bijis, lai arī tikai 15 gadus un tomēr, mātes sirdi jau nevar tā izslēgt, ka neaiziet ne dzimšanas ne vārda dienās.. atprasījos mājās ar atrunu, ka man čurāt vajag (nebija melots) un tagad domāju nu i nah, ja grib, lai kaisa Mēmelē. man tak jau būs pofig. You can't win. Vai nu nepareizas puķes (kāda bezgaumība! kā nav kauna! atstāj un man tad uz miseni jānes un vēl vāze jāmazgā), nepareiza skujiņa sazīmēta, nedod Dievs vēl uzstāda kādu nesmuki daudzgadīgo vai arī aizmirsuši tevi, bezkauņas. Varbūt nav slikti, ja nav pieminekļa ar gadskaitļiem, moš labāk kaut kur koku iestādīt
