sākumā uz šejieni jau tikai randiņos vien braucot, man piemetās klaustrofobiskas sirdsklauves, viss tik liels un vienāds un tu tik mazs un vienreiz ejot taisni cauri mājai, izgāju otrā pusē un apjuku kur tieši taisni jāiet (burtiski taisni, var pat pa lauku, māju varēja redzēt, bet man uznāca baisa cirslība) un gandrīz_vīram bija jāaunas nākt man pakaļ, jo es nevarēju. mana māte ar mazbērnu ejot staigāt ātri vien atmeta raizēšanos par to, kur viņiem jāiet un kā atnākt atpakaļ, jo bērns ceļu zināja pats, man viņus atrast bija pagrūti un izstāstīt kur viņa ir arī lāga neko nedeva, bet mājās vienmēr tika. iedzīvotāju daudz, tāda kārtīga mazpilsēta sanāktu. tajā pat laikā šī ir ērtākā dzīvesvieta ever, viss, ko vajag ir tuvu. vīrs ir iedzimtais un es ļoti ātri iemācījos beigt brīnīties un visus atsveicināt un vest sīkrunu par to, kā iet vīramātei, ko tagad iesāk vīratēvs un cik bērniem gadu. kad mums pa pastu parastās vēstulēs sūtīja samērā svarīgu karti, pastniece negribēja mest pastkastē, iedeva mūsu mājas sētniecei. saņēmām, viss beidzās laimīgi. pediatre tiem, kam vajadzīgs, regulāri aizdod visādus štruntus no kabineta, nu tur nebulaizeri inhalācijām, abdukcijas biksītes u.tml. kopš sīki iet bd, vispār izrādījās ka viena biežāk apmeklētā bērnu laukuma draudzenītes mamma ir audzīte, tāpat kā vīra klasesbiedrene. divus stāvus virs mums dzīvo skuķu b/d grupiņas draugs, kas dzimis ar viņām vienā dienā, iet pie tā paša pediatra, blakus kāpņutelpā dzīvojot cita meitenīte, bet es neatceros kā izskatās viņa vai viņas vecāki. staigājot regulāri satiekam bd vadītājas vietnieci, pediatres māsiņu, pašu pediatri, zinu, ka poliklīnikas galvenajai māsai arī ir dvīņu puikas, nu jau pieauguši, kuriem kaimiņiem kāds suns, ja es varētu paturēt galvā visus radurakstus un kaislības, es varētu arī izstāstīt kurš bērns ar ko saprecējies, kur kas strādā. es esmu diezgan sabiedriska, bet man nav viegli ar sīkrunu un sapazīšanos ar visādiem ļaudīm, dažas dienas gluži kā zobu sāpes. un es vispār slikti atceros sejas, īpaši, ja jāsaliek kopā ar vārdiem :D bet, ka šitā notiek galvaspilsētā es negaidīju. bet nu rajons celts samērā nesen, liela daļa dzelzceļnieku vēl gan dzīvo gan strādā un daļa jaunākās paaudzes mērķtiecīgi NĪ pērk tepat blakus vecvecākiem
Tā īsti nav apņemšanās, bet šogad ļoti gribētos atrast un pagaršot to ēdamo dzelteno piepi
Un vēl man bija vēlme un plāns iemācīties pašai slidot un slēpot ar parastajām slēpēm. Haha. Šoziem. Tās ir lietas, ko gribētos arī kopā ar sīkiem
Par šodienas jogu trijos pilnīgi aizmirsu, bet tikko sirsnīgi nopriecājos par cigun:
https://veseligsridzinieks.lv/ciguna-no
Un vēl es tā kā beidzot gribu izlasīt grāmatu par baktērijām mums visapkārt un ļoti vēlētos to pie telefona pieliekamo mikroskopa lēcu 400x palielinājumam.
Un tā kā viens sīks beidzot normāli artikulē R, otrs gandrīz vairs nešļupst pie S, varbūt beidzot jāsāk nevalodas nodarbības, varēs brīvi runāt ar ārzemju radiem
Divi no šiem trim pat neprasa nekādus izdevumus!
