Ciba, tu, kas zini visu! Saki man kas tā par dziesmu (es ļoti ceru, ka vismaz pamās virzienā, jo es ik pa laikam atceros un neveiksmīgi meklēju) no krievu rokoperas Metro. Ik pa laikam to nodzied kādā dziesmu šovā, pie tās slido ar zvaigzni vai dejo konkursā.
Es tiešām neko vairāk neatceros, intuitīvi kkā saistās ar Coju, bet nav, man šķiet, ka izpilda vīrietis, bet es zinu tikai to, ka dziesmas laikā ar mani notika TAS, kas mēdz notikt, kad viss, tu esi uzšķērsts un beiKC un pagalam un diemžēl ta katarse ir tāda, ka es beigās ne bū ne bē un tā arī esmu palikusi nezinot. Tie varētu būt astoņdesmitie, intuitīvi apmēram tāpat kā sintezators un Muktupāvels un maigs dziedošs protests, daudz zemteksta un ironijas

Un vispār es šodien savilku muzikālās paralēles. T.i. skaidrs, ka man nebija kur likties, man viņš patika jau puiku grupās ar brīžiem apšaubāmu repertuāru, kad es pat īsti nezināju kā viņu sauc. Skaidrs, ka ar mani ļoti dziļi runā Intars Busulis, viņam ir daudz dažādu niansētu Matvējevisku kvalitāšu, tieši tāpat kā Donam, kuru es vienmēr drusku kaunējoties esmu mīlējusi, jo to var norakstīt uz ārišķīgu vai tembrālu līdzību ar Muktupāvelu. Un tam patiesībā nav nozīmes (lai gan otrajā gadījumā es drusku ciešu tekstu ēm kvalitātes dēļ) kas un kādēļ, es vienkārši esmu ļoti priecīga, ka man palaimējies dzīvot ar viņiem visiem drusku vienā laikā

Man ļoti lielas grūtības sagādā saprast kas ir tas, ko es jūtu un tad to emociju nosaukt vārdā. Ik pa laikam ir tā, ka 'man kremt'. Un es nezinu kā to pateikt citādāk un vai vispār vajag, jo tas ir ļoti precīzi.

Ir tur arī visādas nianses. 'Godam kantes nerīvē' es izjūtu kā brīnišķīgu izteicienu. Bet 'tas gan man godam kantis rīvē' ir sajūta
Un tās abas ir drusku līdzīgas, bet atšķiras