Izteicu neviltotu komplimentu un nejauši dāvanā saņēmu jūras ainavu. Cilvēks ikdienā blakus Glezniecībai, ļoti pārdzīvo, ka tikai amatiere. Dāvina vai atdod. Man bija neērti ņemt, bez maz vai uzprasījos, bet nevarēju arī neņemt. Jo man ļoti ļoti patīk un es uzreiz iekāroju un sirds vai lūza no domas, ka pārdomās. Un es zinu, ka šito gribu virtuvē lai katru dienu varu redzēt.
Un vēl viņai bija ziedu kompozīcija vāzē. Ziniet ir tādas amatieru, nu katrā mākslas skolas izstādē vismaz pa vienai. Un citreiz arī amatieru plenēros, labdarības tirdziņos u.tml. un tas galīgi nebija šitas. Jā, ok, barokāla kompozīcija, viss krāšņi, bet diezgan liela apgrēcība nosaukt par amatierismu
Māksla jau vispār ir subjektīva. Ir smukas lietas, kas neuzrunā un ir nesmukas, neveiklas vai jocīgas kas gan. Un tad jau vēl mūžīgā filozofija par to, kas vispār ir māksla (un kam to vajag) un ko vajag, lai būtu māksla un ir tik brīnišķīgi dzīvot laikmetā, kad pilnīgs vidusmērs (jūspadevīgā) par to var dabūt zināt, to var dabūt redzēt un to pat var dabūt sev bez baigās akrobātikas.
Lai gan dažreiz man ir žēl, ka daudz ko no tā, kas ir pašsaprotams mēs varbūt līdz galam nenovērtējam vai nespējam iztēloties kā tas ir - būt diezgan lielam baurim, pilnīgam lauķim bez perspektīvas kļūt kaut kam citam, dzīvot brutālu, pelēku, dubļainu, sēpijas dzīvi un pēkšņi tikt Šartras katedrālē uz kronēšanu. Ja kādreiz būtu 3D pieredze īsam ceļojumam pagātnē, šī būtu mana pirmā izvēle
