Vannā ar mūziku, sejas masku un ķermeņa procedūrām apārstēju psihumu, uzvilku kleitu, iesmaržojos, paņēmu koši sarkano lupukrāsu, sāku pucēties, sasmējos, ka man tiešām lūpas būs uzkrāsotas kā Pepai, nonēmu lieko un ieraudzīju na ļico drusku to asimetriju, par kuru visi runā.
Esmu priecīga, bet drusku jūtos vainīga, jo nr.3 palika grupā gauži gaudojot audzinātājai uz rokām

Vakar: gribu pagulēt, paceļu acis, a tur tieši pretī uz 10 stāvenes jumta pie barjeras stūrī stāv vecis, vienā rokā telefons, otrā mapīte ar papīriem, skatās uz leju, atspiedies barjeras stūrī paliecies un skatās uz leju. Drusku nosirmoju.

Šodien. Iekārtojos zem segas uz asā paklāja, paceļu acis, a tur viens karājas kaut kādā kaķa ūsā pie sienas un kaut ko dara. Man ir (šausmās) nosvīdušas plaukstas, briesmīgi vajag čurāt, bet es īsti neuzdrīkstos pamest posteni!

Jeibogu no rīta labāk nevērt vaļā aizkarus, ja gribas kādreiz arī pagulēt :/

Uzkāpa uz jumta un pazuda. Beidzot varu iet pačurāt, bet jau jūtu, ka man no spriedzes sāpēs galva :D

Klau, varbūt kāds zin kas ta bija par filmu un kas tā par dziesmu. Ne ļoti veca, kādus 10 gadus max, ne jaunāka par trijiem. Klinšains kalns un jūra, maza taciņa, pa taciņu augšā iet (jāj?) cilvēki rindiņā un fonā skaudri skan dziesmiņa, sievietes vokāls, folks kas dzied kaut ko aptuveni 'gone the (..), gone the sun' tie n tādi drusku nazāli, stiepti, vārdi vienkārši, tas gone motīvs atkārtojas
Un es esmu diezgan droša ka tā nebija Lorīna Makkenita, kas šo dziedāja.
Un filma drīzāk fantāzijas žanrā, bet diez vai tā bija Hobits, to atcerētos. Un šo es redzēju kino