Vīrs no rīta izstāstīja joku: 'kad es ar viņu iepazinos, viņš bija tik slaids un kluss!<3 vēlāk izrādījās, ka viņš nevar vienlaikus runāt un ievilkt vēderu'.
Tā man šodien jogā brīžiem smiekli nāca, jo var vai nu elpot vai noturēt pozu

Dzīve drusku kā Hospitāļu ielas dziesmu liriki. A man šobrīd dikti gribētos palasīt Vērdiņu vai Timofejevu

Tas mirklis, kad nevari saprast, no kā tik sūdīgi, it kā ābolus apzināti esmu atturējusies ēst, plūmes izbeigušās, mr arī. Un tad tu saproti, ka vienkārši pēkšņi jūti presi. Pēc kādas četru gadu pauzes :D