Braucu transportā, paskatos pa logu, tur tieši viens džeks skrien pakaļ divām Žēlsirdības misionārēm. Nu tām mātes Terēzes mūķenītēm baltā tērpā zilu maliņu. Un viņš tā galanti piedāvājās palīdzēt aizvest riteņsomas, katrā rokā pa vienai
:)

Ik pa laikam, kad man galīgi grūti emocionāli, fiziski vai vnk viss besī, es atceros par māti Terēzi, atceros par viņas misionārēm un uzreiz šķiet, ka nav tik traki. Iedomājieties, kā ir no visas pasaules aicinājumiem dabūt tieši tādu. Un kā pati māte T.varēja tik daudz un tik dziļi un tik apbrīnojami, iekšēji esot tumsā un izmisumā vispār ir wow

Tā, kam te nebija hobija? Un kam te patika trauki?

https://m.facebook.com/story.php?story_fbid=4692854387410243&id=1275723422456707&anchor_composer=false

/Man šovakar nebūs iekšā vēl slēgt kompi un mācīties to linkošanu pa tiešo, bet darbu sarakstiņā ir ierakstīts, ja? :D

Vispār es šovakar sapratu, ka sapucēšanās sajūta man ir auskari+smaržas+kurpes. Nu tādas foršākas kā parasti. Man šobrīd laikam ir 2+ pāri izejamo sandaļu. Ļoti augstas platformenes ar džungļu un ziedu audumu un sarkanas lakādas korķa platformenes ar lodziņu uz īkšķa naga, abas ļooooti ērtas un stabilas, varu vilkt pat ja sāp kauli un locītavas. Un man vajag sarkanu somiņu. Un garlaicīgas puszolīdās kurpes, varbūt melnus brīva laika apavus (wtf vispār, man labs brīvais laiks nozīmē basas kājas)

Un vispār jau kādu laiku šībrīža skaistuma etaloni radījuši situāciju, kad sieviete 'nenosakāmā vecumā' ir apmēram 18-<40 gadus veca. Atšķirībā no iepriekšējiem laikiem

Bet nu jā, jāpalasa Balzaks. Gandrīz pēdējais laiks muhaha