Šonedēļ esmu atbrīvojusies no kādas pusotras banānu kastes apjoma ar lupatām. Vēl apmēram tikpat ir nolikts nost, prom būs ap mēneša vidu/beigām, šo to noliku grīdlupatās&tml. Jūtos noraizējusies, jo lupatu nezūdamības likums nav apejams, jau jūtu ka man no nezināma skapja uzglūn nākošais šķirojamo lupatu kalns

Izlasīju satoros to Jūlijas Cvetkovas dzeju, pēdējo reizi tāds blieziens no dzejas bija leitestos vienā žurnālī pārpublicēts Annas Auziņas? Par to, vai tētis aizgāja uz turieni, no kurieni atnāca bērni, neatceros nosaukumu un vai žurnāli, laipni lūgti ielinkot. Un Sergeja Timofejeva Gandrīz fotogrāfijas, pēc kurām es vienkārši nevarēju palasīt dzeju, gadiem rezonēja pāri, beidzot dabūju to grāmatu un pat atkal palasīju un jā.
bet tā vienlaikus ir tik laba un tik slikta sajūta, ka tev nobliež pāri un tas ir vienlaikus tik skaisti un tik skaudri un tu nesaproti jābūt priecīgam un pateicīgam vai besis, jo fok zis šit, nevar iedomāties, ka var būt kaut kas tik labs un tad paldies Dievam un radošajai domai, izrādas, ka var. Citādi, bet var