Atnāca manā viesistabā uz tēju un izplūcās
Hm

Ok, riskēšu te vēl vienu vētru izraisīt. Man arī ļoti nepatīk white man guilt. Es, protams, esmu balts (spilgti!) cilvēks, mana atbildība nav tajā, ar kādu hromosomu es piedzimu. Tieši tāpat kā tā nav vīrieša. Bet šī parādība pastāv. Bet nav arī korekti pārmest vīrietim (konkrētam indivīdam) tās netaisnības, kas piedzīvotas. Liela daļa nemaz nezin, ka diskriminācija ir īsta, jo viņi to neredz. Un daļēji neredz jo par to nerunā. Mēs nerunājam, jo mums ir kauns. Dažreiz tā pieredze kaut ko ļoti dziļi notrigerē un tas ir blaukš! Un ja mēs runātu vairāk nekā pavisam kaunīgi meiteņu kompānijā totālā pālī, tad, kad tu to piedzīvo, tu to atpazīsti kā 'šis nav o.k.' un vari pateikt čozanah vai vismaz piecelties un iziet no telpas.
Un runājot par traumatisku pieredzi vajag, tas nostiprina to 'šis nav o.k.' sabiedrības apziņā, tad nav, piemēram, man vienai ar trim maziem bērniem blakus jākliedz uz pieaugušu ambāli ar šaujamo rokās 'ko tu dari?!' ja viņš sagrābtu sievieti rausta un grūsta un bliež viņai kājā. Tas, ka nebija lodes, bija kaut kā mazi paukšķi manuprāt vispār vairs nav svarīgi. Es tur blakus nebiju vienīgā, bija trīs mašīnas rindā, pie stūres veči, bija citi garāmgājēji, t.sk. arī vīrieši, viens pajautāja čozanah, atbilde iespārda 'tā ir mana sieva'. Es šaubos par to, ka tas šoferis kam palūdzu, piezvanīja policijai. Man trīcēja rokas, es nevarēju atcerēties 112 numuru.
Un es tai mirklī vispār neatcerējos ka man tur blakus ir bērni, kad ieraudzīju, ka sīka ir metru no viņiem un ieraudzīju jau tad, kad biju sākusi aurot, man gandrīz vēmiens uznāca.
Un kliedzu es vispār tikai tādēļ, ka vienā no tām daudzajām reizēm kad es biju neok situācijā, kāds iestājās par mani, mani redzētais notrigerēja, bija flešbeks un momentāla reakcija

Klausījos vienu dziesmu un man kā ar bomi pa pieri. Tur ir tādas frekvences, kas ar mani dziļi runā. Nu, patīk. Un tādas kā pazīstamas. Un tad es sapratu, ka vīram arī tādas ir. Nu, kur es varēju likties?! Un tās frekvences runā ne tikai ar mani. Ciemos esot ar draugiem mūziķiem nospriedām, ka forši, draudzenes vīrs pat noteica, ka viņš gribētu tādu balsi, nu vismaz runājot lai tā vīrišķīgi rezonē, bet ideāli, ja arī dziedamā balss.
Nu, un šodien es tā padomāju - radioteātris kaput, a kas notiek telefona seksa industrijā? Ja uznāk pavisam krīze, izkulsimies, varēsim teleseksuāli ekspluatēt vīru?

Vai kāds popkultūrā izglītots draugs vai entuziasts var man, lūdzu, paskaidrot kas tiem astoņdesmitajiem ir ar tām pusplikajām dāmām zem melna šifona lakatiem?

Nevaru sasilt. Šodien man nesala vannā un kādu laiciņu pēc tās. Šobrīd nosalis ir deguns un divās vilnas zeķēs kāju pirksti saldē cits citu. Nē, nu nav jau tik traki - īkšķi un mazie pirksti salst tikai no vienas puses :/

Un vēl mans nesens atklājums ir Unas Ļahas keramika. Koši un priecīgi. Ieraudzīju bildē un iemīlējos. Es ceru, ka man reiz būs māja visiem pasaules skaistākajiem traukiem. Tad gan vajadzēs arī skaistu bufeti.

Bet saņemties par tādu komplektu, no kura man jau ir bļoda, divas bļodas (viena ir augļu, ar caurumiem) un sviesta trauku andelemandele par 55 eiro tomēr nevaru. Lai cik ļoti patiktu