Sapņot var un vajag un šorīt, piemēram, es sapņoju par kavaliera kinga Čārlza spanielu. Patīk ļoti. Vispār man patīk visi suņi, nepatīk tikai pilnīgi lohi vai sabojātie, es esmu traka uz suņiem. Kad beidzot būs iespēja gan jau tāpat dabūšu kādu ar vizuālu vai veselības defektu, vai vismaz galīgu pensionāru (sirmi suņu purniņi ir vī!), bet pasapņot arī ir labi un šis konkrētais ir brīnišķīgi maigs un gaišs un zīdains un salds. Drīzāk zefīrs, ne konfekte
Un nākamajā gadā es gribu atcerēties uz ziemu siltumnīcā iesēt burkānus un ap februāri pamēģināt apbērnot saldo kartupeli un pamēģināt īsto kartupeli iebāzt zemē olu bretē, šitā varot dabūt agros kartupeļus. Ķēmošanās jau ir, bet prikolīgi
Es par šo daudz esmu domājusi, arī (bet ne tikai) pēc tam, kad izlasīju Rubeņa Viņš un viņa. Un kaut kas ļoti cilvēcīgs ir tajā, ka tu pat ja nepiekrīti, ieklausies otrā nepārtraucot. Un tagad ieraudzīju vienu īsu video, kādreiz jāatceras noskatīties tas Tedx
https://m.facebook.com/story.php?story_
https://www.ted.com/talks/dylan_marron_
